Superspiegs, vīrišķības etalons un Aukstā kara simbols: 10 labākās Džeimsa Bonda filmas  (19)

Attiecībā uz Džeimsa Bonda filmām veidot topus vienmēr ir problemātiski, jo sērijai ir ārkārtīgi plaša fanu bāze ar ļoti atšķirīgu skatījumu uz Bonda kanonu un to, kas ir vērtīgākais un mazāk veiksmīgais franšīzes vēsturē. Paradoksāli, bet neraugoties uz sērijas statusu populārajā kultūrā, ko vienlaikus pavada arī atzinība no kritiķu un pētnieku puses (ar to domājot ne tik daudz filmu māksliniecisko, cik kultūras fenomena vērtību), patiešām labu filmu Bonda sērijā nav daudz. Par to varam pārliecināties, kaut vai ieskatoties lielajās filmu vērtēšanas vietnēs “IMDB” un “Rotten Tomatoes” – vidējais vērtējums Bonda filmām šeit būs ap 6 zvaigznēm no 10. Tomēr tik plašā un daudzveidīgā piedāvājumā ir iespējams atrast arī kinoklasikas pērles vai vienkārši labu kino, tāpēc piedāvāju savu Džeimsa Bonda filmu izlasi, izceļot vērtīgāko un/vai interesantāko, sākot no Šona Konerija un beidzot ar Daniela Kreiga ēru.

Visiem faniem šodien ir skaidrs, ka īstais Džeimss Bonds ir tieši skotu aktiera Šona Konerija atveidojumā (kaut gan tolaik tā nebūt nebija), un diskutēt šeit iespējams tikai par niansēm. Mūsdienās Konerija Bonds ir kļuvis problemātisks daudzos aspektos, un jaunākās filmas “Nav laiks mirt” režisors Kerijs Fukunaga kādā intervijā pat nodēvēja viņu par “izvarotāju”. Tomēr Konerija harisma un saplūsme ar Bonda tēlu ir nenoliedzama. “Ar mīlestību no Krievijas” pārsteidz ar spējo kvalitātes un vēriena pacēlumu, salīdzinot ar tikai gadu iepriekš tapušo pirmo sērijas filmu “Dr. Nē”.

Šis ir laiks, kad Bonda filmu formula vēl nav pilnībā nostabilizējusies, tāpēc “Ar mīlestību no Krievijas” ir sižetiski blīva un vēstījuma struktūras ziņā atšķirīga, vairāk tiecoties nopietnas spiegu filmas, nevis izklaidējoša kases grāvēja virzienā. Neraugoties uz to, filmā ir vairākas ikoniskas spriedzes ainas – Bonda cīņa Austrumu ekspresī ar Roberta Šova atveidoto ļaundari Grantu un iespaidīgā vajāšanas aina beigās, kurā Bondu un Tatjanu Romanovu vajā SPECTRE aģenti ar helikopteru un motorlaivām cauri Venēcijas kanāliem.

Filma, kas iezīmēja Bonda mānijas aizsākumu un definēja klasiskas Bonda filmas formulu. Iespējams, visu laiku populārākā un citētākā Bonda filma, ko parasti zina nosaukt pat tie cilvēki, kas par Bondu vispār neinteresējas. Tieši “Zelta pirkstā” aizsākās Bonda ilglaicīgais “mīlas sakars” ar “Aston Martin” markas automašīnām, dienesta vajadzībām izmantojot markas ikonisko modeli “DB5”, kas aprīkots ar ložmetējiem, dūmu aizsegu un katapultējamu sēdekli. Manuprāt, “Zelta pirksts” kā filma ir pārvērtēta un šodien nebūt nešķiet tik intriģējoša un iespaidīga kā 60. gados, bet tās stils un ietekme uz masu kultūru nav apšaubāmi.

Tiesa, Bonda meitenes Pusijas Galoras un superaģenta romantiskā sakara attēlojums izpelnījies plašu nosodījumu par Bonda izrādīto agresiju, pavedot jauno sievieti burtiski ar varu. Turklāt filmas kontekstā nojaušams, ka Pusija, kas vada sieviešu cirku, ir homoseksuāla, taču Bondam izdodas viņu “pāraudzināt”. Taču jāņem vērā filmas tapšanas laiks un paša Bonda tēla raksturojums Fleminga grāmatās, kurās viņš bija samērā drūms un mizogīns sociopāts ar noslieci uz alkoholismu. Tieši šī iemesla dēļ daudzi joprojām uzskata Koneriju par ideālu Bondu, jo viņš spējis visvairāk pietuvoties literārajam pirmavotam, vienlaikus saglabājot šarmu un aukstasinību.

Viena no oriģinālākajām Bondiādes filmām, kurā britu superaģentu pirmo un vienīgo reizi atveidoja austrāļu modelis Džordžs Leizenbijs, tikmēr režisora krēslā iejutās līdzšinējais Bonda filmu montāžas režisors Pīters Hants. Tolaik filmu daudz kritizēja, īpaši par Leizenbija izvēli, kuru pēc Konerija visi uzskatīja par nepārliecinošu, arī kases ieņēmumi piedzīvoja kritumu. Tomēr laika gaitā “Viņas majestātes slepenajā dienestā” atrada arvien vairāk cienītāju, kas novērtēja gan Leizenbija krietni vien cilvēciskāko un trauslāko Bondu, kurš filmā iemīlas un apprecas, gan Pītera Hanta spraigo montāžu vērienīgajās “action” ainās. Arī Džona Berija tolaik radikālā Bonda muzikālā tēma ar “Moog” sintezatoriem šodien guvusi daudz plašāku fanu mīlestību.

Savulaik tā bija pati garākā Bonda filma (140 minūtes), kas skatītājus pārsteidza arī ar negaidīti traģiskām beigām, precīzi sekojot Fleminga romāna sižetam. Diemžēl visus šos jaunievedumus 60. gadu skatītāji nenovērtēja, kritikas iespaidā no turpmākās sadarbības atteicās arī Leizenbijs, kurš uzskatīja, ka Bonds kontrkultūras un hipiju ēras kultūrā ir novecojis un tam nav nākotnes. Tāpēc jau divus gadus vēlāk nākamajā filmā “Dimanti ir mūžīgi” veidotāji atkal pievērsās klasiskajai formulai un ar tolaik rekordlielu honorāru 1,25 miljonu ASV dolāru apmērā pierunāja atgriezties Šonu Koneriju (salīdzinājumam par “Dr. Nē” viņš saņēma 16 000 dolāru).

Lai cik mīlēts savulaik nebūtu bijis Šons Konerijs, pēc “Dimanti ir mūžīgi” viņš tomēr izlēma pielikt punktu Bondam savā dzīvē (kā vēlāk izrādījās, tas tomēr nebija punkts, bet tikai komats). Producentiem atkal bija jāmeklē jauns Bonda tēlotājs, šoreiz pēc atlases laimīgā loze krita šarmantajam britam Rodžeram Mūram, kurš sevi jau bija pierādījis populārajos piedzīvojumu seriālos “Svētais” un “Viltnieki”. Lai arī “Spiegs, kurš mīlēja mani” bija trešā Mūra iejušanās Bonda tēlā, publika viņu īsteni pieņēma un iemīlēja tieši pēc šīs filmas. Varētu teikt, ka tā kļuva par Mūra “Zelta pirkstu”, un šādam apgalvojumam ir pamats, jo lielā mērā tā tik tiešām kopēja “Zelta pirksta” veiksmes formulu.

“Spiegs, kurš mīlēja mani” atgrieza skatītāju ticību Bonda maģijai. Šeit bija gan spraigs stāsts par megalomaniakālu ļaundari ar pasaules iznīcināšanas plānu, gan spēcīga Bonda meitene – krievu aģente Aņa Amasova (kuru atveidoja Ringo Stāra sieva Barbara Baha) ar personīgu vendetu pret Bondu, gan neaizmirstamais ļaundaris Žokļi, kas apveltīts ar pārcilvēcisku spēku un dzelzs zobu protēzēm. Neizpalika arī jauna Bonda rotaļlieta – balts “Lotus Esprit” markas superauto, kas spēja pārvērsties par zemūdeni. Un, protams, pats Mūrs arī bija iejuties Bonda tēlā, spēlējot superaģentu ar patiesu britu šarmu un humoru. “Spiegs, kurš mīlēja mani” joprojām ir viena no veiksmīgākajām pēc Bonda tradicionālās formulas tapušajām filmām un pavisam noteikti labākais Bondiādes sniegums pagājušā gadsimta 70. gados.

Patiesībā šai filmai vajadzēja tapt jau pēc “Spiegs, kurš mīlēja mani”, taču sākās “Zvaigžņu karu” trakums, un producents Alberts Brokoli izlēma, ka Bondam arī jādodas kosmosā. Tā tapa “Mēnessgājējs” – tobrīd dārgākā Bondiādes filma, kas pilnvērtīgi ekspluatēja tābrīža kosmosa neprātu un nopelnīja vairāk nekā 200 miljonus dolāru. Neraugoties uz panākumiem, Bonds bija pārāk tālu aizgājis no realitātes, arī kritiķi pārmeta pat Bondam neraksturīgi lielu samākslotību, absurdus sižeta līkločus un kariķētus personāžus. Tāpēc “Tikai tavām acīm”, kas ieveda Bondu 80. gados, kļuva par “restartu” sērijas gaitā, atgādinot par savulaik nenovērtēto “Viņas majestātes slepenajā dienestā”.

“Tikai tavām acīm” atgrieza Bondu Aukstā kara realitātē – šoreiz aģenta pretinieks bija vienkāršs kontrabandists, kas vēlas pārdot VDK britu šifrēšanas aparatūru. Arī spriedzes ainas ietvēra pārliecinošus kaskadieru trikus (tostarp elpu aizraujošu pakaļdzīšanos bobsleja trasē, kuras filmēšanā gāja bojā 23 gadus vecs itāļu kaskadieris), nevis studijā radītus specefektus. Nopietnāks bija kļuvis arī Mūra atveidotais Bonds, kādā ainā pat aukstasinīgi nogalinot vienu no ļaundariem – iepriekš Mūra Bonds to darīja tikai līdzvērtīgā cīņā. Lai arī Mūrs piedalījās vēl divās Bonda filmās, vislabāk būtu uzskatīt “Tikai tavām acīm” par īsto aktiera “gulbja dziesmu” un vienlaikus – viņa darba kulmināciju Bonda sērijā.

Bonda sērijas producenti Timotiju Daltonu bija noskatījuši jau agrāk, vēl pirms Rodžera Mūra ēras, taču Daltons tolaik atteica, jo domāja, ka ir par jaunu Bonda lomai. Kad Rodžers Mūrs beidzot aizgāja no seriāla cienījamu 58 gadu vecumā, viņa vietu ieņēma Daltons, kuram tobrīd bija 41 gads. Daltons tika uzskatīts par lielisku Šekspīra varoņu interpretu, nopietnu dramatisko aktieri, un arī viņa pieeja Džeimsa Bonda lomai būtiski atšķīrās no Rodžera Mūra dažbrīd kaitinošās vieglprātības un nerimstošās seksuālās aktivitātes (dažās filmās Mūra Bonds pamanījās pārgulēt pat ar trim sievietēm). Daltons kopā ar ilglaicīgo Bonda sērijas režisoru Džonu Glenu nebaidījās meklēt jaunu skatījumu un atgriezties pie Fleminga oriģinālā, krietni vien drūmākā Bonda.

“Dzīvās ugunis” vizuāli un tematiski lielā mērā atgādina iepriekš minēto “Tikai tev vien” (kas bija Džona Glena pirmā režisētā Bonda filma) – pat tik tālu, ka galvenais ļaundaris jau atkal ir kontrabandists, turklāt filmas beigās Bonds nokļūst Afganistānā, atspoguļojot tobrīd aktuālo militāro konfliktu starp Padomju Savienību un modžahediem. Reaģējot uz AIDS izplatību, Daltona Bonds kļuva daudz piesardzīgāks attiecībās ar sievietēm, un filmā bija tikai viena Bonda meitene. “Dzīvās ugunis” kopumā ir visai pretrunīgi vērtēta filma, un jūtams, ka veidotāji cenšas ar vienu kāju iekāpt jaunā teritorijā, bet ar otru – joprojām palikt Mūra atstātajā “komforta zonā”. Taču tā vienalga ir viena no labākajām 80. gadu Bondiādes filmām.

Lai arī Timotijam Daltonam bija lemts iejusties Bonda ādā tikai divreiz, viņa pēdējais uznāciens joprojām ierakstīts kino vēsturē kā visu laiku nežēlīgākā Džeimsa Bonda filma. Protams, uz kopējā tā laika kino vardarbības fona tas nebija nekas šokējošs, taču veidotājiem nācās no filmas izgriezt atsevišķus kadrus, lai ASV kinoteātros izbēgtu no pieaugušo reitinga “R”. “Tiesības nogalināt” izvairījās no sekošanas tradicionālajai formulai – šoreiz Bonds pameta slepeno dienestu, lai ļautos personīgai atriebībai, un iefiltrējās galvenā ļaundara – ietekmīga Dienvidamerikas narkobarona – organizācijā. Filmā neraksturīgi liela loma tika atvēlēta MI6 tehniķim Q, kurš slepus ierodas Bondam palīgā.

Reakcija uz “Tiesības nogalināt” bija samērā vēsa, atsevišķi kritiķi pārmeta, ka filma ir pārāk drūma un nežēlīga, turklāt stilistikā un tematiski imitē 80. gadu narkotiku tēmai veltīto kino un seriālus (īpaši populāro “Miami Vice”). Bet vislielāko “lāča” pakalpojumu filmai izdarīja amerikāņu skatītāji, kuru sliktā apmeklējuma dēļ “Tiesības nogalināt” kļuva par ASV vismazāk nopelnījušo Bonda filmu. Šodien, kad vērtīgākais ir tieši atšķirīgais, daudzi fani jūsmo par to, ka “Tiesības nogalināt” beidzot atgrieza franšīzē īsto Fleminga skarbo Bondu pārliecinošā un emocionālā Timotija Daltona attēlojumā. Arī Bonda meitene – izbijusī CIP aģente Pema Buvjē lieliskā Kerijas Louelas atveidojumā – tiek izcelta kā viena no labākajām Bonda meitenēm franšīzes vēsturē, kas kļūst par cienīgu Bonda cīņubiedru un pat vairākkārt izglābj viņa dzīvību.

Pēc sešus gadus ilgas pauzes, ko noteica gan ģeopolitiskās pārmaiņas pasaulē, gan “Tiesības nogalināt” nepārliecinošais komerciālais sniegums, Džeimss Bonds atgriezās uz ekrāniem 90. gadu vidū – šoreiz īra Pīrsa Brosnana izskatā. Producenti Brosnanu bija noskatījuši jau 80. gados, bet nevarēja dabūt filmēšanās saistību dēļ. “Zeltacs” šķita lielisks sākums jaunai Bonda dekādei – Brosnans izskatījās un darbojās pārliecinoši, tāpat arī visi ierastie Bonda formulas elementi – Bonda cienīgs ļaundaris ar personīgas atriebības vainagotu plānu, apburoša un drosmīga Bonda meitene, fantastiska pakaļdzīšanās ar tanku pa Sanktpēterburgas ielām un fināla cīņa ļaundara mītnē uz eksotiskas salas...

Vienlaikus filmas autori centās ievest Bondu jaunajā realitātē pēc Aukstā kara beigām un Padomju Savienības sabrukuma, sniedzot iepriekš neraksturīgi atklātu pašrefleksiju par Bonda personību – jaunā MI6 vadītāja (pirmoreiz sērijas vēsturē tā bija sieviete, ko atveidoja Džūdija Denča) pat nodēvēja viņu par “mizogīnu dinozauru un Aukstā kara relikviju”. Diemžēl “Zeltacs” lieliskās iestrādes tika pilnībā ignorētas turpmākajās Brosnana filmās, atgriežoties pie tipisku un samērā garlaicīgu 90. gadu blokbāsteru veidošanas, kuri centās pārsteigt publiku ar trikiem un sprādzieniem, nevis sižetu un varoņu psiholoģijas finesēm.

Pēc apkaunojošā Brosnana ēras noslēguma “Mirsti citu dienu” kļuva skaidrs, ka pasaulei atkal nepieciešams jauns Bonds un jauns skatījums uz superaģentu. Brits Daniels Kreigs, kuru izvēlējās par jaunās ēras aģentu 007, sākotnēji saņēma nežēlīgu kritiku par sava izskata un tēla neatbilstību, taču, kā zināms, pēc filmas pirmizrādes viss mainījās par 180 grādiem. Mārtins Kembels jau reiz bija veiksmīgi sācis jaunu Bonda ēru ar “Zeltaci”, tāpēc producenti viņu uzaicināja atkārtot to pašu ar Kreigu un “Kazino “Royale””, un šoreiz tas izdevās vēl labāk. Šoreiz tika lemts sākt visu no sākuma, filmā attēlojot Kreiga tapšanu par superaģentu 007 un pirmo misiju – ne velti par filmas izejmateriālu izvēlējās pašu pirmo Fleminga romānu par Bondu.

Rezultāts ir ne tikai viena no vislabākajām filmām sērijā, bet arī viena no labākajām 21. gs. pirmās desmitgades “action” filmām ar intriģējošu sižetu un rūpīgu iedziļināšanos Bonda personībā, fantastiskiem Daniela Kreiga un Bonda meitenes Vesperas Lindas atveidotājas Evas Grīnas aktierdarbiem, izdzīvojot abu personāžu mīlasstāstu, un, protams, neiztrūkstošo humoru un spriedzes ainām – elpu aizraujošu pakaļdzīšanos “parkour” stilā Ugandas būvlaukumā un emocionāli spraigu finālu Venēcijā. Filmas traģiskais fināls lielā mērā sabalsojās ar “Viņas majestātes slepenajā dienestā” un kļuva par brīnišķīgu sākumu jaunai Bonda dzīvei uz ekrāniem.

Šīs filmas izvēle daudziem varētu šķist nesaprotama, jo kopš iznākšanas tā nereti tiek uzskatīta par vienu no vissliktākajām Bonda filmām, kas vienkārši kopē tolaik populāro Džeisona Borna filmu stilu (un lielā mērā tam arī jāpiekrīt) – sižets esot pārāk samudžināts, “action” pārāk nesaprotami uzfilmēts, ļaundari neizteiksmīgi, bet pats Kreiga Bonds triecas cauri filmai kā agresīvs viesulis. Tomēr laika gaitā attieksme pret “Mierinājuma kvantu” pamazām sāk mainīties, faniem novērtējot šo filmu kā kompaktu un spraigu tiešu turpinājumu “Kazino “Royale”” notikumiem, Bondam dzenoties pēc atriebības par mīļotās Vesperas nāvi. Zīmīgi, ka šajā filmā Bondam ar galveno Bonda meiteni, kuru atveido ukraiņu aktrise Olga Kuriļenko, ir strikti platoniskas attiecības.

“Mierinājuma kvants” ir visai neparasta Bonda filma, jo tās režisors Marks Forsters iepriekš guvis atzinību kā ārthausa kino veidotājs, tāpēc šeit liela uzmanība pievērsta vizualitātei, montāžai un lokācijām, kas funkcionē kā stāsta virzītājspēki un atspoguļo Bonda emocionālo stāvokli. Tā ir filma, kas saprotamu iemeslu dēļ var nepatikt vecā stila Bonda cienītājiem, taču nebaidās eksperimentēt un meklēt jaunus kinovalodas izteiksmes veidus, lai atsvaidzinātu ierūsējošo Bonda formulu. Neraugoties uz nākamās Bonda filmas “Skyfall” lieliskajiem panākumiem, vismaz man ir sajūta, ka Kreiga Bonds no mums atvadījās jau “Mierinājuma kvantā”, bet pēc tam tika pakļauts neveikliem centieniem viņu atgriezt atpakaļ “uz pareizā ceļa”, kas radīja neviennozīmīgus rezultātus. “Kazino “Royale”” un “Mierinājuma kvants” funkcionē kā savstarpēji cieši saistīta un intonatīvi/tematiski saskaņota Bonda filmu diloģija, ko noteikti ir vērts skatīties atkārtoti.