Par hokeju un padomju bērnību. Saruna ar animācijas meistaru Vladimiru Leščovu

Vladimirs Leščovs vienmēr ir darījis to, kas viņam patīk, nedomājot par to, vai viņa darbus spēs iemīlēt arī citi. Taču simtiem tūkstošiem skatītāju viņa darbi ar saviem sārto akvareļu toņiem un dūmakaino sapņu lidojumu ir atstājuši dziļus nospiedumus dvēselē. Brazīlijā vienā no lielākajiem un prestižākajiem animācijas festivāliem viņa filmu "Spārni un airi" noskatījās 180 tūkstoši skatītāju.

Kādā intervijā jūs minējāt, ka "Oskaru" nealkstat un tas jums neko nedos, jo "oskarotos" animatorus neviens nezina. Šogad esat nosaukts par Riga IFF kinofestivāla personību – ko jums nozīmē šāda atzinība?

Viņi to sagribēja un izdarīja. Man ar to nav nekāda sakara. Ja man šodien piezvanīs un pateiks, ka viss ir atcelts, lai tā būtu, nevajadzēs lieku reizi braukt uz Rīgu. Es pat teiktu, ka šis fakts liek aizdomāties. Kad sāk rīkot tavas retrospekcijas un radošas tikšanās... rodas sajūta, ka tie ir vakari "tiem, kam pāri 70", bet es vēl negribētu ieskaitīt sevi pensionāru rindās.

Vienmēr esmu darījis to, ko pats vēlos un kas man patīk, bet viss turpmākais laikam gan ir veiksmīga apstākļu sagadīšanās. Pieļauju, ka esmu veidojis filmas, kas izrādījušās aktuālas. Acīmredzot, cilvēki to ir gaidījuši... Taču, strādājot pie filmas, nedomāju par to, lai tā patiktu skatītājiem... Ir tādas studijas kā "Disney", "Pixar", kuru darbs apvieno mākslu un biznesu. Viņi savas idejas vispirms izpēta, veic tirgus aptaujas – ko auditorija pirks un cik gatava maksāt... Tikai pēc tam viņi domā, kā to īstenot. Tas nav mans ceļš.

Jūsu jaunākā filma "Comeback" ir vēstījums par bērnību padomju laikā. Pēdējo gadu laikā Latvijā ir tapušas vairākas filmas, kas veltītas padomju tēmas un "homo sovieticus" aplūkošanai. Tostarp arī Ilzes Burkovskas-Jakobsenas animācijas filma "Mans mīļākais karš", kas saņēma balvu prestižajā Ansī festivālā. Šajos darbos ir daudz sāpju. No jūsu filmas šādas sajūtas nerodas...

Pat nezinu, kā tas viss ir sakritis vienlaikus. Manas atmiņas par padomju bērnību ir ļoti dažādas – gan sliktas, gan labas. Visādā ziņā mēs toreiz bezgalīgi nesēdējām datoros un telefonos: pēc skolas nosviedām mājās portfeļus un aktīvi skraidījām, spēlējām futbolu, hokeju, komunicējām. Katra diena bija notikumu pilna. Šodien brīnies, kur no ielām pazuduši bērni? Viņi sēž tramvajos un mašīnās: no skolas uz mājām. Jātiecas visā saskatīt arī labo, citādi dzīvot nedrīkst.

Filmā "Comeback" nav pionieru, sarkano zvaigžņu, karogu un tanku. Politikai pieskaros pavisam citā aspektā – caur sportu. 1972. gadā notika leģendārā "biedriskās tikšanās" spēļu sērija starp PSRS un Kanādas izlasēm, kuras ietvaros sacentās ne tikai sportisti, bet arī divas politiskās sistēmas. Saskatu tur daudzas semantiskās paralēles – ledus, Aukstais karš, dzelzs priekškars... Šīs spēles kļuva par pagrieziena punktu hokeja attīstībai Padomju Savienībā.