Tapusi monogrāfija 'Latvijas kinomāksla. Jaunie laiki. 1990–2020'

Īsu ieskatu apjomīgajā pētījumā skatītājiem LKA starptautiskās konferences "Kultūras Krustpunkti XV" atklāšanas dienā 1.novembrī plkst. 12.10 tiešsaistē LKA sociālo mediju platformā "Facebook" un LKA "Youtube" kanālā sniegs grāmatas redaktores, LKA pētnieces, profesore Inga Pērkone un Nacionālā kino centra vadītāja, Rīgas Stradiņa universitātes docente Dita Rietuma.

"Kopš neatkarības atjaunošanas ir pagājuši jau trīsdesmit gadi – laikposms, kas ir pietiekami ietilpīgs, lai varētu to apskatīt kā reprezentatīvu kopumu daudzveidīgām un bieži arī pretrunīgām parādībām, kas, savstarpēji mijiedarbojoties, veidojušas Latvijas valsts un tās pilsoņu identitātes 20. gadsimta beigās un 21. gadsimtā. Latvijas kinomāksla – kultūras parādība, ir gan savas laiktelpas sastāvdaļa, gan veidotāja, gan arī kondensējošs laikmeta atspulgs, kas cieši saistīts ar sociāli ekonomiskajām un politiskajām norisēm Latvijā un pasaulē," stāsta Dita Rietuma un Inga Pērkone.

"Latvijas kinomāksla. Jaunie laiki. 1990–2020" ir kolektīva zinātniskā monogrāfija, ko veidojusi LKA pētnieku grupa: LKA zinātniskā asistente un vieslektore Zane Balčus, filmu producente Inese Boka-Grūbe, LKA zinātniskā asistente un vieslektore Dārta Ceriņa, LKA profesore un vadošā pētniece Inga Pērkone, kinokritiķe un pētniece, portāla "Kino Raksti" līdzredaktore Elīna Reitere, LKA pētniece, Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma, LKA profesors, pētnieks, kinorežisors un scenārists Dāvis Sīmanis, animācijas kino pētniece un kritiķe Ieva Viese-Vigula, LKA doktorante un vieslektore Daniela Zacmane.

Grāmatu veido trīs nodaļas par svarīgākajām norisēm ražošanas un mākslinieciskās izteiksmes aspektā spēlfilmu, dokumentālo un animācijas filmu veidos. Tomēr autori uzsver arī to, ka 21.gadsimta filmām raksturīga robežu izzušana starp filmu veidiem – dokumentālas filmas arvien vairāk izmanto inscenējumu un animāciju, spēlfilmās tiek miksēts iestudēts un dokumentāls materiāls, pilnmetrāžas animācijas filmas auditorijas piesaistes ziņā konkurē ar spēlfilmām utt. Trīs desmitgadēs Latvijas kino ir piedzīvojis ne tikai sociālpolitiskas pārmaiņas, paaudžu nomaiņu un atgriešanos Eiropā, bet arī atgriezies Eiropas kino kontekstā un piedzīvojis arī pamatīgu tehnoloģisku revolūciju. Šīs nodaļas papildina mazāka apjoma pētījumi par atsevišķiem būtiskiem filmu žanriem, ražošanas sistēmas aktivitātēm, filmu mārketingu, dzimumu jautājumu Latvijas kino sistēmā u.c.

No pētījuma par paaudzēm monogrāfijā atvasinātas arī atsevišķas biogrāfijas. Labi apzinoties, ka ikviens no Latvijas kinomākslas profesionāļiem ir nozīmīgs kultūras procesa daudzveidībai un par katru varētu sagatavot atsevišķu pētījumu, šajā monogrāfijā kā Latvijas kinomākslas pārstāvjus autori ir izvēlējušies četrus kinematogrāfistus – režisoru un operatoru Ivaru Selecki, dokumentālo un spēlfilmu režisori un producenti Lailu Pakalniņu, režisoru un operatoru Ivaru Zviedri, kā arī animācijas kino režisori, mākslinieci un producenti Signi Baumani.