Laila Pakalniņa ir viena no spilgtākajām autorkino tradīcijas pārstāvēm šodienas Latvijas kino, un viņas pieeja kino veidošanai, kas veido viņas rokrakstu, ir tiešām unikāla un atpazīstama. Laila Pakalniņa ir arī viena no aktīvākajām šodien Latvijā strādājošajām režisorēm, viņas filmas ir rādītas dažādos festivālos gan Baltijā, gan Eiropā, gan citur pasaulē, un viņas darbaspējas, kā arī veltīšanās kinomākslas veidošanai ir patiešām iespaidīga – šķiet, režisore veido kino visu laiku, visu laiku esot arvien jaunu māksliniecisko izteiksmes formu meklējumos.
Laila Pakalniņa ir ne tikai režisore, viņa ir arī savu filmu scenārija autore un producente, tādā veidā nodrošinot, ka viņai tiešām ir iespējams saglabāt augstu kontroli pār savu darbu. Kino, nenoliedzami, ir kolektīva māksla, bet autorkino meklē veidus, kā kolektīvi veidot atpazīstamu, personīgu rokrakstu, un Laila Pakalniņa ir viens no šāda kino spilgtākajiem piemēriem Latvijas kino ainavā.
Viņas jaunākā filma "Spogulī" teju gadu pēc tās pasaules pirmizrādes Tallinas starptautiskajā kinofestivālā "Black Nights" beidzot ir nonākusi pie skatītājiem Latvijā, kur tā piedzīvoja pirmizrādi Rīgas Starptautiskā kino festivāla ("Riga IFF") pilnmetrāžas filmu konkursa programmā. Šīs filmas stāsts par nokļūšanu pie skatītājiem ir tipisks piemērs tam, kā pandēmijas periods ietekmē filmu izplatīšanu, kā arī atgādina, ka vairākas filmas, kas ir piedzīvojušas savu pirmizrādi dažādos Eiropas un pasaules kinofestivālos, gaida iespēju nonākt uz pašmāju ekrāniem (piemēram, Dāvja Sīmaņa "Gads pirms kara"), kas šobrīd, nenoliedzami, ir sarežģīti un izaicinoši. Savukārt šī ir iespēja vēlreiz atgādināt, ka Latvijas kino nākotne lielā mērā ir arī mūsu, skatītāju, rokās, jo kino ir nepieciešami skatītāji un kinoteātriem ir nepieciešami apmeklētāji. Un, ja cīņā par skatītāja uzmanību šajos sarežģītajos apstākļos uzvar Holivudas blokbāsteri, Latvijas kino un tā veidotāji zaudē gan negūtos ieņēmumus, gan skatītāju uzticību, kas ir iegūta, pārbaudīta un nostiprināta pēdējo gadu aktīvā darbā.
Taču stāsts ir ne tikai par situāciju, kurā Latvijas kino atrodas šobrīd, bet arī par Lailas Pakalniņas fascinējošo un karnevālisko formas eksperimentu, filmu "Spogulī". Filma ir veidota pēc, šķiet, visiem labi zināmās Sniegbaltītes stāsta motīviem. Ģimenē piedzimst meita Sniegbaltīte (pieaugušo Sniegbaltīti atveido profesionāla dejotāja Madlēna Valdberga), māte dzemdībās mirst, tēvs (Laura Dzelzīša spilgta loma) paliek ar salauztu sirdi un mazu bērnu un apņem jaunu sievu, kurai savukārt attiecības ar pameitu veidojas sarežģītas, jo greizsirdības pilnas. Lailas Pakalniņas versijā šis stāsts tiek izstāstīts citā, iespējams, mūsdienu skatītājam labāk atpazīstamā vidē – darbība notiek fitnesa pasaulē. Sniegbaltītes tēvs ir krosfita treneris, viņam kopā ar savu jauno sievu, Sniegbaltītes pamāti, ir trenažieru zāle, kurā notiek liela daļa filmas darbības, un būtiskākais ir nevis skaistums, kā tas ir oriģinālajā Sniegbaltītes pasakā, bet gan varoņu fiziskās spējas, kas savā veidā sacensību par novērtējumu padara demokrātiskāku – ķermeņa fiziskās spējas ir vairāk kontrolējamas nekā dabiskais skaistums. Sniegbaltītes pamāte, ko atveido baletdejotāja un horeogrāfe Elza Leimane, notur savu vietu sporta zāles hierarhijas augšgalā ar savu fitnesa rekordu: 50 "bērpijiem" (burpees jeb specifisks vingrinājums, kas nodarbina teju visas galvenās muskuļu grupas, tādējādi filmas visumā pamatoti kalpo kā statusa simbols). Taču, tāpat kā pasakā, arī "Spogulī" pamātes vietu apdraud Sniegbaltīte, kura kādudien bez īpašas piepūles pārspēj pamātes rekordu, tādējādi liekot pamātei zaudēt savu vēso savaldību greizsirdībā.
Ņemot vērā to, ka filma ir veidota pēc ļoti labi zināmas pasakas motīviem, sabojāt sižeta pārsteigumus nav īsti iespējams, jo stāsts jau ir labi zināms teju katram skatītājam. Veidi, kā Laila Pakalniņa ir pārnesusi pasakas motīvus un notikumus šīs filmas visumā, ir brīžiem pārsteidzoši, smieklīgi un oriģināli, kā arī patiešām atpazīstami.
"Spogulī" sastopam mežā dzīvojošus fitnesa rūķus, kuri pieņem Sniegbaltīti savā mājā – multifunkcionālā treniņu zālē, kur viens no puišiem, piemēram, guļ ar akmeni, cits visu laiku mētā kūleņus gaisā – sporta variāciju filmā netrūkst. Starp tēliem, kurus Laila Pakalniņa pati ir radījusi šai filmai, laikam visspilgtākais ir Gata Gāgas atveidotais jūrnieks, kurš klīst filmas laikā vairākas reizes gar kameru, lai paziņotu, ka meklē jūru un ka vispār viņam ir zivis. Ja šajā brīdī sāk šķist, kas tad īsti filmā notiek, tā ir ļoti saprotama reakcija, jo kopumā "Spogulī" vairāk raksturo tā forma, ne saturs, kas filmā paliek otrajā plānā.
"Spogulī" ir izvēlēta visnotaļ radikāla forma: filma ir veidota kā nebeidzama selfiju (pašbilžu – red.) virtene, kas rezultējas attēlā, kas nebeidz pārsteigt. Šādā veidā kameras kustības ir ierobežotas, un tēli lielākoties pārvietojas kadrā, kamerai viņiem īsti nesekojot. Kamēr priekšplānā esošais tēls skatās uz sevi, skatītāja uzmanību piesaista notiekošais aiz muguras, jo fonā arī visu laiku kaut kas notiek. Kāds cilā baļķi, kāds bariņš vīru nēsā mašīnu apkārt, skrien lācis, jūrnieki meklē jūru, bēru viesu pulks pulcējas, lai izteiktu līdzjūtību, pa pilsētu brauc mašīna ar milzīgu plastmasas burbuli, kurā iekšā ir Sniegbaltīte, – fonā virknējas viena par otru absurdākas ainas, kas šķietami neiekļaujas kopējā stāstījumā, bet tas traucē tikai tikmēr, kamēr meklē skaidru vēstījumu un jēgu, bet skaidra vēstījuma meklēšana nebūs īstā atslēga, ar ko saprast šo filmu.
Arī šīs Lailas Pakalniņas filmas operators ir Gints Bērziņš, ar kuru režisore ir strādājusi kopā kopš karjeras pašiem pirmsākumiem. Gintam Bērziņam filmā "Spogulī" ir izdevies noturēt selfiju ilūziju visas filmas garumā, kas, nenoliedzami, ir riskanta mākslinieciska izvēle, taču piepildītie kadri un daudzslāņainais darbības plāns nepagurstoši notur interesi un atklāj patiešām jaunus skatpunktus, tādējādi eksperimentālo pieeju padarot izdevušos. Iespējams, nepieciešams pieminēt, ka "Spogulī" noteikti nav filma, kas varētu uzrunāt jebkuru skatītāju, bet tiem, kurus interesē precīzi izstrādāta forma un radikāli eksperimenti, tā varētu likties patiešām interesants un augstvērtīgs darbs.
Kad Sniegbaltītes tēvs meklē pazudušo meitu, kuru viņas pamāte, viņa sieva, ir aizsūtījusi ar aizdomīgu taksistu, lai no viņas tiktu vaļā pavisam, viņš nokļūst pavisam savādā mežā, kurā ir jau iepriekš minētā fitnesa māja ar fitnesa rūķiem, cilvēks, kas vasaras laikā staigā apkārt ar slēpēm, jo nekad nevar zināt, kad iestāsies ziema, jau pieminētais Gata Gāgas atveidotais jūrnieks un viņa biedri, kas stāv rindā, lai paskatītos uz jūru, un citi krāšņi tēli, kas šim mežam piešķir pasakas vietas raksturu, kas eksistē ārpus loģikas rāmjiem.
Šis nav pirmais maģiskais mežs Latvijas kino vēsturē, un es izvēlos ticēt, ka šis maģiskais mežs ir savienots ar absurdo notikumu pilno mežu Andreja Ēķa kulta filmā "Ceļojums uz Tukumu" (1992), kurā pa mežu klīst hokejisti, Roberts Gobziņš ar milzu šķērēm, kurš cērp krūmus, un citi iespaidīgi tēli. Iespējams, tas varētu būt arī tas pats mežs, ko redzam citā kulta filmā, Roberta Vinovska un Arņa Kundziņa režisētajā 2001. gada filmā "Sviests", kurā sastopam mežu, pa kuru skraida dzīvnieku kostīmos tērpti pieauguši vīrieši, pa kuru eksaltēti dejo kāds pāris un kurā notiek citas ne pārāk racionālas un viegli izskaidrojamas darbības. Šķiet, ka šāds maģiskais mežs, kurā sastopas visdažādākie dīvaiņi un ekstravaganti tēli, ir viena no interesantākajām vietām latviešu kino, un es ceru, ka kādreiz šie dažādie meža iemītnieki no dažādām filmām savstarpēji satiksies.
Vēl viens filmas formas būtisks elements ir Pauļus Kilbauska (Paulius Kilbauskas) un Vīģinta Kisevičus (Vygintas Kisevičius) radītā mūzika, kas ir dažādas variācijas par tehno žanru. Domājot par fitnesa pasauli, prātā nereti nāk ritmiska, skaļa un asa mūzika, un variācijas par šīm asociācijām Laila Pakalniņa ir izmantojusi filmā. Arī šajā gadījumā mūzika ir viens no elementiem, kas palīdz noturēt ritmu un tempu, neļaujot atslābt ne nemitīgi kustībā esošajiem filmas tēliem, kuri skrien, lec, dejo, taisa trikus ar velo, ne skatītājam.
Selfijus šodien var uztvert gan kā paštīksmināšanās formu, gan kā veidu, kā iegūt lielāku kontroli pār savu attēlu, dažkārt pat pietuvojoties mākslas darba statusam – ieraudzīt selfijus mākslas izstādēs vairs nav nekas pārsteidzošs. Savukārt mākslas muzejus jau vairākus gadus nodarbina jautājums, kā iesaistīt selfiju veidotājus muzeja izziņas procesā, netraucējot pārējiem apmeklētājiem, jo šobrīd, piemēram, apskatīt Monu Lizu Luvrā nozīmē apskatīt arī apmeklētājus, kuri mēģina atrast īsto leņķi, lai ietvertu kadrā gan sevi, gan pasaulslaveno gleznu. "Spogulī" īsti nepiedāvā savu atbildi uz jautājumu, kas nodarbina daudzus prātus, par to, vai selfiji ir tāda paštīksmināšanās forma, kas vērtējama negatīvi vai tomēr pozitīvi, šis jautājums lai paliek skatītāju pašu ziņā. Taču "Spogulī" sasniedz jaunu kustīgu selfiju mākslinieciskās kvalitātes līmeni, protams, lielā mērā tāpēc, ka šie nav nejauši selfiji, bet katrs filmas kadrs ir filmas radošās komandas un operatora rūpīgi izplānots darbs, kas īstenots augstā tehniskā kvalitātē. Izvēlētais mākslinieciskais risinājums precīzi atbilst filmas tēmai, proti, cilvēka ķermeņa spēju (vai nespēju) apjūsmošanai, un selfijs kā fitnesa pasaules pašizpausmes forma aktieriem iedod iespēju būt rotaļīgiem un ne līdz galam nopietniem. Īpaši gribas izcelt pamātes Elzas Leimanes rotaļīgo pieeju savam tēlam: viņas patiešām paštīksmes pilnais attēls savā vēsumā atgādina visu, kas bērnībā biedēja "Sniegbaltītes" pasakā. "Spogulī" dod arī iespēju filmas tēliem nepārtraukti nojaukt kino ceturto sienu, nemitīgi atgādinot, ka mēs skatāmies fikcionālu mākslas darbu, un brīžiem tas pat ienes komiskus elementus, piemēram, taksometrā, kur bērns "liek radziņus" taksistam, kurš ved prom no mājām Sniegbaltīti, kuru pamāte ir ielikusi kastē.
"Spogulī" ir nominēta "Lielajam Kristapam" 10 kategorijās, ieskaitot gada labāko spēlfilmu, kā arī par režiju, par galveno aktrises darbu (Madlēna Valdberga) un par otrā plāna aktrises darbu (Elza Leimane), kā arī par labāko aktieri galvenajā lomā (Lauris Dzelzītis), par montāžu, mūziku un, protams, operatora darbu. Kaut arī "Lielais Kristaps" ir pārcelts uz 2022. gada februāri, nacionālās kino balvas notikumam var sākt gatavoties jau tagad, kārtīgāk iepazīstot pēdējā gada latviešu kino ražu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
