“Vestsaidas stāsts” ir viens no amerikāņu mūzikla kanona darbiem – veiksmīga Brodveja izrāde, kam sekoja satriecošus panākumus guvusi ekranizācija, uz visiem laikiem ierakstot šo mūziklu pasaules kultūras vēsturē. Nupat uz lielajiem ekrāniem pēc ilgas gulēšanas plauktā (filmas pirmizrādi pandēmijas dēļ pārcēla tieši par gadu) beidzot nonākusi “Vestsaidas stāsta” jaunā versija Holivudas kinoleģendas Stīvena Spīlberga redzējumā, bet saka taču, ka divreiz vienā upē neiekāpsi. Vai tiešām Holivuda aplaimojusi mūs ar kārtējo bezjēdzīgo rimeiku, vai arī šoreiz varam cerēt uz ko vairāk?
Mūzikls, kā zināms, ir Holivudas jājamzirdziņš – tur šis žanrs ir dzimis, tur ticis izlolots līdz pilngatavībai un pēc tam arī vairākkārt izgudrots no jauna. Nav tā, ka citi nebūtu mēģinājuši, teiksim, franču “Jaunā viļņa” autoram Žakam Demī 60. gados sanāca ļoti interesanti eksperimenti ar “Šerbūras lietussargiem” un “Rošforas meitenēm”, tomēr mūzikls ir un paliek amerikāniskāks nekā dolārs. Un katra nākamā desmitgade arvien nesusi žanram ko jaunu, bet 60. un 70. gadi Holivudā kļuva par mūzikla žanra renesansi. Ja aptuveni 20 gadus mūzikls izklaidēja publiku un attīstījās drīzāk tehnoloģiskajā līmenī (ar tādiem patīkamiem saturiski piesātinātiem izņēmumiem kā “Dziesmiņa lietū”), tad 60. gadi jau iezīmēja lūzumu arī intonācijā un vēstījumā. Mūzikls tiecās pārkāpt izklaides un “nopietnā kino” robežu, un “Vestsaidas stāsts” bija viens no pirmajiem lielajiem soļiem šajā virzienā.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
