Lucavsalas atpūtnieku vidū ir jauni eko-aktīvisti, copētāji, kundzītes gados ar lakatiņiem galvās, daudzbērnu ģimenes, svētdienas grillētāji, garīgo festivālu rīkotāji; arī alkoholiķi - dedzinātāji, bezpajumtnieki, ballīšu rīkotāji, arheologu kluba entuziasti un puslegāli uzceltu "būdiņu" iemītnieki. No tām dažas izmēru ziņā līdzinās kārtīgām privātmājām. Un šī krāšņā buķete atrodas tikai 10 minūšu autobraucienā no Vecrīgas, apslēpta nevērīgu garāmbraucēju skatam.
"Skats, kas pavērās manām acīm šajā salā, mani pamatīgi pārsteidza — celiņš aiz celiņa, dārziņš aiz dārziņa, un tu tikai ej un ej, un tie nebeidzas. Sajūta tāda, it kā tur būtu tūkstošiem apkoptu dārzu," režisore Elza Gauja atceras savu iepazīšanos ar Lucavalu. "Manuprāt, tieši tur slēpjas tā maģija — sākumā škiet, ka Lucavsalas celiņi ir tik vienādi, ka apmaldīties var viens divi. Pat dārziņi, ja ne vienādi, tad līdz kaulam līdzīgi. Tas, kas katram dārzam piešķir savu svarīgo stāstu, un tas, kas no mazdārziņu kopuma un pat pašas salas rada 500 dārzus un 500 salas, ir cilvēki — katrs ar savu mazo vīziju un izpratni par šo vietu."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
