"Es esmu apsēsts ar Latvijas vēsturi," saka Dāvis Sīmanis. Kino mākslu savās režisora rokās viņš salīdzina ar ieroča mēlīti – tas izšauj un rada interesi par vēsturi. Savukārt vēsture ir jāzina ne tikai, lai izprastu pagātni, bet arī, lai atrastu atbildes uz šodienas notikumu uzdotajiem jautājumiem.
Latvijas Neatkarības atjaunošanas gadadienā, 4. maijā, režisors par nopelniem savā nozarē saņem Triju zvaigžņu ordeni, bet mūsu tikšanās reizē nedēļu pirms svinīgā notikuma runājam ne tikai par svētkiem un kino, bet arī par bailēm no kara, šausmu normalizēšanos un ukraiņu varonību. Arī par to, vai mākslā iespējams palikt neitrālam un vai drīkstam nosodīt režisoru Nastavševu par darba turpināšanu Krievijā.
Dāvja Sīmaņa jaunākais darbs – filma "Gads pirms kara" – turpina viņam tuvo vēstures tēmu izpēti. Pasaule iepriekš nepazītas katastrofas – Pirmā pasaules kara – priekšvakarā, un indivīda izvēles traģiskos un izšķirošos vēsturiskos apstākļos. "Gads pirms kara" jau izrādīta starptautiskos festivālos, bet februārī saņēma astoņas nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps", tai skaitā kā pagājušā gada labākā filma. Latvijā uz lielajiem ekrāniem pandēmijas dēļ tā nonākusi vien aprīļa vidū.
"Gads pirms kara", kas vēsta par noslēpumainā latviešu anarhista un noziedznieka Jāņa Žākļa alias Pētera Māldera, arī Pētera Krāsotāja gaitām, nav vēsturiski precīzs notikumu atstāsts. Tā ir koncentrēta, simboliem, atsaucēm un kultūrcitātiem piesātināta fantasmagorija. Galvenais varonis te krogā sastop Ļeņinu, bet fonā pie galdiņa sarunu risina Staļins un Trockis, te dodas pieteikties armijā kopā ar Francu Kafku, te nonāk Alpos Zigmunda Freida ārstniecības kūrortā, bet jau citā mirklī spēlē savdabīgu astronomijas spēli ar Ludvigu Vitgenšteinu un Marselu Prustu.
Kas tevi uzrunāja Pētera Krāsotāja tēlā? Par šo latviešu anarhistu līdz šim ir bijis zināms ļoti maz.
Par Pētera Māldera dzīvi mēs kaut ko varam uzzināt līdz 1911. gadam. Bet vēlāk viņa dzīve mums ir tikai un vienīgi interpretācijas. Ir, protams, bijusi pētniecība, kā, piemēram, Filipa Rufa grāmata ("Pa stāvu liesmu debesīs: nenotveramā latviešu anarhista Pētera Māldera laiks un dzīve"– – aut.), kurā šis dzīvesstāsts ir izanalizēts visplašāk.
Pēteris Krāsotājs ir kinematogrāfisks varonis tieši tā iemesla dēļ, ka par viņu mēs neko nezinām, bet tas, ko zinām, ir šausmīgi interesanti. Viņš ir bijis dažādās vietās Eiropā, bijis saistīts ar anarhistiski kriminālām kustībām, kurās biedrojās latviešu revolucionāri. Šāda personība ļoti labi kalpo par iedvesmas avotu filmai, kas grib stāstīt par radikālu, ekstrēmu laiku, kas noteica Pirmā pasaules kara rašanos un daudzas tā laika kulturālās, politiskās un militārās tendences arī turpmākajā 20. gadsimta vēsturē.
Filmā ir mēģināts to visu kondensēt maksimāli kopā, izmantojot autentiskus dažāda veida vēsturiskos avotus, gan tajā laikā tapušos literāros darbus, gan dienasgrāmatu ierakstus, atmiņas utt. Turklāt tas viss ir stipri stilizēts, lai veidotu vēsturiski sirreālu un absurda elementiem pilnu fantasmagoriju.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
