Pats režisors uzskata, ka par savu dzīvi un darbu kino visu jau ir pateicis, tāpēc no jaunu interviju sniegšanas labprāt atsakās. Taču no esošajām publikācijām iespējams secināt, ka Kalniņš allaž bijis godprātīgi paškritisks un nekad nav noliedzis savas radošās neveiksmes vai filmas, kas tapušas kā "maizes darbs". Un tas – pat neraugoties uz to, ka līdzās stila ikonai viņu droši varētu nosaukt arī par visvairāk cenzēto režisoru latviešu kino vēsturē. Taču tā nav pašcenzūra – no tās Kalniņš centies izvairīties, labāk ļaujot cenzoriem filmu nolikt "plauktā" vai pat apturēt tās ražošanu, nevis izejot uz mākslinieciskiem vai ideoloģiskiem kompromisiem.
Kalniņa režisora karjera patiesībā ir viens liels paradokss jebšu nejaušību virkne, kuras rezultātā ģimnāzijas audzēknis, kas uz Rīgu pārcēlās no Zilupes, no avīžu zēna kļuva par sporta ziņu reportieri, bet pēc tam – no teātra inspektora par asistentu uzņemšanas laukumā (tam visam pa vidu arī karš un bēguļošana no iesaukšanas leģionā).
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
