Dabas dārdi. Kultūras žurnāliste Eva Johansone par filmu 'Daba'

Savu 2022. gada vasaru biju iztēlojusies patiesi idillisku. Sapņoju, kā ar jaundzimušo vadīšu lēnas un skaistas dienas Latvijas dabā. Jau februārī vecākajam dēlam stāstīju, kā visi iesim ekspedīcijās pa mežu, rušināsimies pludmales smiltīs un audzēsim gurķus. To sēkliņas pirmajos pavasara saules staros salikām dīgšanai uz palodzes. Maijā gurķus iespraudām labi mēslotās dobēs, taču neparastā aukstuma dēļ gurķi iznīka. Pirmā vilšanās.

Arī otro vilšanos sagādāja laikapstākļi. Jūnijā iecerētie plāni izgāzās, jo Latviju pārņēma karstums. Dienas lielākoties vadījām iekštelpās. Diemžēl arī jūlija sākumā slēpāmies ēnas pleķīšos, jo termometra stabiņš uzkāpa līdz +34 C. Mums šķita, ka Ziedoņdārza bērnu baseiniņš ir viskolosālākais pilsētplānotāju izgudrojums - līdz brīdim, kad dēla pēdas un plaukstas pārklāja Koksaki vīrusa niezošās pumpas. Protams - karstums, stāvošs ūdens un desmitiem bērnu! Lipīgais vīruss tobrīd valstī ieguva pandēmijas mērogus, jo neko labāku par atvēsinošām ūdenstilpnēm vecāki nespēja iztēloties.

Un tad vēl tropiskās Rīgas naktis (temperatūra virs +20 C)! Tās neļāva izgulēties ne man, ne zīdainītim. Dzīvojam senā galvaspilsētas namā, kas parasti vasarās saglabā mērenu vēsumu. Šovasar tas kļuva neapdzīvojams jau pēc divu dienu svelmes. Kļuva tik grūti, ka beidzot sākām apsvērt kondicioniera iegādi. Latvijā elektriskie vēsinātāji nav ierasta prakse, jo mēs dzīvojam ziemeļvalstī. Ne velti skolā māca, ka atrodamies mērenajā klimata joslā, kas paredz mērenu, nevis tropisku temperatūru. Ar patiesu līdzjūtību skatījos "Panorāmu", kurā diktore stāstīja par ieilgušo karstuma vilni Eiropas dienvidos. Mazliet apskaudu viņu, jo no pieredzes zinu, cik patīkami kondicionēta ir Zaķusalas ziņu studijas telpa. Draugs no Londonas atsūtīja īsziņas, ka pie viņiem +40 C un izsīkušas idejas, kā atveldzēties. Bērniem dodot nevis lego, bet ledus klucīšus.

Kamēr es raizējos par saviem paplukušajiem vasaras plāniem, patiesībā laikapstākļu svārstības arvien skaudrāk atgādina par neizbēgamiem klimata draudiem. Ievadā aprakstīju personīgo stāstu, kas aprobežojas ar manas ģimenes komfortu, un tas reizēm liedz palūkoties uz "lielāku bildi". Šādu iespēju tiešā nozīmē piedāvā armēņu režisors Artavazds Pelešjans savā filmā "Daba" . Viņš savā dzīves devītajā desmitgadē (dzimis 1938. gadā) radījis dokumentālu filmu, kurā 64 minūtes varam vērot dabas skaistumu un jaudu. Tajā cilvēki ir tikai mazas skudriņas, kuri - līdzīgi kā es - glābjas no dabas dārdiem.

Pelešjana filmā gan nav nekā personīga, izņemot viņa montāžā izvēlētos dabas kadrus, kuros izvird, zibeņo, gāžas un dārd. Vienkāršais nosaukums "Daba" slēpj ļoti sarežģītu filmu par dabas krāšņumu un postošo spēku. Filma ir melnbalta, tajā nav dialogu un ierastā pietuvinājuma kādam stāstam. Šoreiz galvenajā lomā nav vis aktieri, bet gan tornado, cunami, postošas vētras, lavīnas, viļņi un izvirdumi.

Filma ir veidota no internetā un arhīvos atrastiem dabas kadriem. Pelešjans tos virtuozi sapludinājis mūsdienīgā mākslas darbā, kas izpurina no skatītāja ambīciju, ka esam "dabas kronis". Droši vien internetā esat redzējuši dabas šausmu video, ko filmējuši aculiecinieki. Atzīšos, ka stindzinošie video man reizēm rādījušies ļaunākajos murgos: milzu ūdens masas, kas sašķeļ putrā visu, kas gadījies pa ceļam, zemestrīce, kas paver elles plaisu, tornado, kas ierauj savā virpulī. Arī ziņās esam redzējuši dabas katastrofas, kurās dzirdami cilvēku saucieni, lidojošas mājas, ūdens masas, kas aprij ģimenes.

Veroties ekrānā, pārņem baisas tirpas, jo mēs, cilvēki, un mūsu radītā infrastruktūra - mājas, tilti, torņi - tiek viegli samalti dabas putās. Īpaši baiss un atmiņā paliekošs ir kadrs, kurā cilvēki kā mazas skudriņas bēg pār baltu ceļu, kuru noslauka vilnis. Tā it kā mēs izlietu savu rīta kafiju uz kukaiņiem dobē. Tieši tik bezkaislīgi. Pārņem savāda apziņa, ka esam līdzvērtīgi šiem kukainīšiem, kad jāsaskaras ar dabas varenību.

Skatoties filmu, ik pa laikam gribas galvu iespiest starp ceļgaliem, lai pasargātos no akmens lavīnas, ko iekustinājusi dubļu noslīdēšana. "Dabā" ir brīdis, kurā pilnīgi skaidrs, ka viss ir ārpus cilvēka kontroles. Cilvēku augstprātība izgaist, jo ir pilnīgi skaidrs - mūs vada ilūzija, ka varam kontrolēt dabu. Diemžēl filmu noskatījos dienā, kad izlasīju šo rakstu. Nerekomendēju abus apvienot vienā dienā, lai neiedzīvotos klimata trauksmē.

Internetā lasu, ka citi šo Francijas, Armēnijas un Vācijas kopražojumu nodēvējuši par "īstenu vizuālo elēģiju, vērojot dabas nepielūdzamu spēku, kas spēj pārspēt visas cilvēka ambīcijas". Jāpiekrīt, jo brīžiem klasiskās mūzikas pavadībā iespējams pat baudīt dabas spēku - dūmu mutuļus, cēlās kalnu kores un palēninātus viļņu mestos virpuļus -, bet tad montāža un mūzika kļūst arvien intensīvāka. Stihijas mijas arvien ātrāk un ātrāk. Ieslēdzas izdzīvošanas instinkts, trauksme, gribas "izkāpt".

Aizdomājos, ka, iespējams, dzīves nogalē izdodas visspēcīgākās dabai veltītās filmas. To pašu paveicis arī leģendārais britu biologs un stāstnieks Deivids Atenboro, piedāvājot aplūkot klimata pārmaiņas caur viņa 96 gadu atmiņu stāstiem. Interesanti, ko par dabu un personīgām atmiņām varētu pastāstīt jebkurš simtgadnieks? Kas ir svarīgs, kad esi uzkāpis pa 100 pakāpieniem un raugies lejā uz būtisko, kas noticis tur, lejā. Kas patiešām ir nozīmīgs? Mani izjukušie plāni? Plūdi Vācijā? Uzkarsusī Arktika?

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu tirgus Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 150 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar ievērojamām pēdējo gadu filmām.