Jēgpilni līdz pēdējam elpas vilcienam. Par filmu 'Dzīvot no sirds'

Stokholmas pievārtē kādā pansionātā darbu uzsāk aprūpētāja Monika. 99 gadus vecā Ella un citi pansionāta iemītnieki entuziastiski ļaujas Monikas organizētajām aktivitātēm un iegūst vairākus tūkstošus sekotāju pansionāta "Facebook" kontā. Piepildīta ar spraunu ziemeļnieku humoru un mīļumu, filma ir apliecinājums tam, ka dzīvesprieku iespējams saglabāt līdz pēdējam mirklim.

Par filmu pēc noskatīšanās raksta Aiva, SIA "Hospiss māja" aprūpētāja.

Sirsnīgs un aizkustinošs stāsts par aprūpētājas ikdienu senioru namā Zviedrijā. Cik ļoti daudz mēs varam dot otram cilvēkam, viņu ikdienā iepriecinot ar sīkām lietām. Bet šie sīkumi ir tik ļoti svarīgi šeit un tagad! Rūpīgi izvēlētas dāvanas, apģērbs, ko vilkt mugurā svētkos, nolakoti nagi tieši īstajā brīdī, kad seniorei to visvairāk kārojas...

Ļoti uzrunāja senioru kopīgi veidotais konts "Facebook", kurā ikdienā ir iespēja saņemt atgriezenisko saiti. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, atrodoties aprūpes iestādē, – nezaudēt saikni ar ārpasauli. Visu kopīgais prieks par komentāriem pie svētku fotogrāfijām.

Filmu "Dzīvot no sirds" caurstrāvo viegls humors, kas ļauj vieglāk uztvert sarunas par nāvi un nepārtraukti klātesošās veselības problēmas. Un aprūpētājas nogurumu... Šajā profesijā ir svarīgi, ka tiek saņemts atbalsts no ģimenes. Lai ir vieta, kur smelties spēkus.

Sabiedrībā pārsvarā valda uzskats, ka aprūpētājas darbs ir viegls. Patiesībā tas paņem ļoti daudz garīgo un emocionālo resursu. Un ir ļoti grūti atnākt mājās un vairāk par darbu nedomāt. Filma to uzskatāmi parāda.

Monikas darbs ir viņas sirdsdarbs, pie kura viņa nonākusi caur savu pieredzi saskarsmē ar vecmāmiņu. Labāk satikties uz mazu brītiņu, nekā nesatikties vispār. Uzmanība, ko veltām citiem, ir svarīga jebkura vecuma cilvēkiem. Un senioriem ir svarīgi, ka viņi tiek uzklausīti un viņu viedoklis tiek ņemts vērā, kad viņiem pašiem pār savu dzīvi – veselības stāvokļa dēļ – vairs nav īpaši lielas teikšanas. Tad paliek šie ikdienas sīkumi, kas no malas dažreiz izskatās kā mazu bērnu niķi vai iegribas. Ir tik labi, ja kāds tos uzklausa un palīdz piepildīt. Dzīvei ir jābūt piepildītai un jēgpilnai līdz pēdējam elpas vilcienam.

Domāju, ka kļūt par aprūpētāju neviens apzināti neizvēlas. Tas notiek dažādu dzīves sakritību rezultātā. Pēkšņi tu saproti, kas esi pareizajā vietā un vienkārši dari to, kas tev vislabāk padodas. Manā gadījumā sākumā tas bija vienkārši darbs, jo cita tuvumā nebija, – strādāju gan par sanitāri slimnīcā, gan aprūpētāju pansionātā. Ik pa laikam bija mēģinājumi mainīt nodarbošanos un darīt ko citu, taču arvien dzīvē viss sakrita tā, ka atkal un atkal atgriezos šajā jomā. Tad nācās aprūpēt arī savus radiniekus... Un tad pa īstam sapratu, ka es to varu, – iegūtās zināšanas un pieredze noderēja pašai un lika uz to visu paskatīties pavisam citā gaismā. Sapratu, ka varu dot un vēlos to darīt. Un tie labie vārdi, ko saņemu par savām rūpēm...

Aprūpētāja ikdiena ir atkarīga no katra paša attieksmes pret savu darbu, cilvēkiem, ar ko kopā strādā, kā arī vides, kurā darbojies. Svarīgi, ka aprūpētāja darbs ir vērsts uz katra indivīda vajadzībām. Protams, ir algoritms, kā tiek veikta, piemēram, higiēna un nodrošinātas pamatvajadzības, bet viss pārējais ir ļoti individuāli.

Ar filmas varoni kopīga noteikti ir tā labā (un reizē arī sliktā) lieta, ka, aizejot mājās, nevari pārstāt domāt par "darbu". Šo vārdu apzināti lieku pēdiņās, jo aiz tā stāv dzīvi cilvēki, par kuriem es ik dienu rūpējos, kuri ir kļuvuši par manas dzīves sastāvdaļu, un arī es esmu kļuvusi par viņu dzīves daļu... Ir grūti distancēties un būt kopā ar savu ģimeni brīvajā laikā. Ik pa brīdim domas aizklīst: nez, kā klājas tam un tam darbā? Esmu brīvdienās zvanījusi kolēģiem, lai apvaicātos par kādu, par kuru man tajā brīdī ir lielākās rūpes. Speciālisti brīdina, ka tas nav labi un draud ar aprūpētāja izdegšanu. Ir jāprot vai jāmācās distancēties. Manuprāt, patiesība ir kaut kur pa vidu...

Lielāko prieku vai bēdas sagādā atgriezeniskā saite, ko saņemu no aprūpējamā vai viņa tuviniekiem. Ir labi, ja izdodas nodibināt saikni ar aprūpējamo, tas palīdz sniegt to labāko no sevis, patīkami, ja tas ar pateicību tiek pieņemts. Līdzīgi ir ar negatīvās pieredzes gadījumiem. Gadās, ka nespējam atrast kopīgu valodu, tevi "nepieņem", un tad tu nevari palīdzēt "līdz galam", no visas sirds. Tas ne vienmēr nozīmē, ka aprūpētāja ir slikta vai klients izvēlīgs, vienkārši jūs neesat piemēroti viens otram. Tāpat kā attiecībās. Tad mokās abi, jo ne vienmēr ir iespējams izvēlēties, ar ko strādāt. Un tad patiešām mēdz būt lielas bēdas.

Humors, kas caurstrāvo filmu "Dzīvot no sirds", ir patiess. Man tas patīk. Tas parāda aprūpētājas attieksmi pret šo darbu. Šajā darbā bez humora izjūtas strādāt nevar, jo situācijas ļoti bieži ir tieši šādas – traģikomiskas. Cilvēkiem no malas tas varbūt liekas jocīgi – kā par šo tēmu var izteikties ar humora pieskārienu? Parunājiet ar jebkuru cilvēku, kas strādā šajā jomā, viņš jums atbildēs to pašu. Lai tiktu pāri šīm smagajām situācijām, tās jāuztver caur tādu prizmu.

Filmā redzamā situācija ir iespējama arī Latvijā. Protams, Monikas darbs nav aprūpētāja parastajā izpratnē. Latvijā šī amata nosaukums būtu sociālais aprūpētājs vai sociālais rehabilitētājs. Un, lūk, tas, cik ļoti ieinteresēts šis aprūpētājs būs klienta individuālo vēlmju izpildīšanā (it sevišķi, redzot, ka šis patiešām ir cilvēka pats, pats pēdējais laiks šeit, uz zemes, kā tas ir filmā), ir atkarīgs no konkrētā cilvēka. Bet es redzu, ka sabiedrība mainās. Tas notiek ļoti lēnām, bet mainās, un tā paliek humānāka.

Es pati šobrīd mācos LUPSK par sociālo aprūpētāju. Izglītības programma dod pietiekoši, taču jautājums ir par to, cik daudz no tā visa mēs paņemam sev un vai iegūtās zināšanas pielietojam praksē. Un tas ir pats galvenais – pielietot praksē. Diploms kabatā nedod neko, ja cilvēkam nav dzīves gudrības, sirds siltuma un iejūtības.

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu tirgus Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 150 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar ievērojamām pēdējo gadu filmām.