Kara traumu dziedēšana. NBS psiholoģe Sanita Blaua par filmu 'Kur palikuši zirgi'

Zdravko remdējas dabā un vienatnē, teju divdesmit gadu dzīvojot uz vientuļas salas ezera vidū. Stefans ir jauns dokumentālists, kurš nolēmis iepazīt savas vecmāmiņas dzimteni. Divu svešinieku sarunas neviļus pāraug aizkustinošā draudzībā. Kas nosaka cilvēka vērtību? Tuvplānā – Balkānu daba, spartisks dzīvesveids, kara nedziedējamās traumas un ilgas pēc labestības un saiknes ar citiem.

Par filmu pēc noskatīšanās raksta Sanita Blaua, NBS Psihologu dienesta vecākā psiholoģe, virsleitnante.

Filmas "Kur pazuduši zirgi" stāsts ir par draudzību, attiecībām, vīrišķību, piedzīvotajiem dzīves notikumiem un harmonijas meklējumiem. Stāsts ir par negaidīto un neparedzēto. Filmas veidotājs vēlas savienoties ar savu pagātni un dzimtu, taču pavisam negaidīti sastop vīru, ar kuru negaidīti izveidojas burvīga draudzība. Tas ļauj aizdomāties par to, cik daudz negaidītu pavērsienu dzīve mums piespēlē. Un nereti tas noved pie kaut kā ļoti skaista.

Mēs varam vērot, kā uzplaukst draudzība. Caur maziem soļiem, caur sarunām un kopā būšanu. Caur priecīgiem mirkļiem un caur skumjiem mirkļiem. Filmā jūtama arī neliela humora deva. Dzīvi mēs nevaram nepārtraukti tvert pārāk nopietni. Ir jābūt vietai arī vieglumam. Abu vīriešu draudzībā ir saskarsmes barjera, taču viņi tāpat ir spējīgi atrast vienu valodu. Un - līdzīgi kā šajā filmā - arī dzīve mēdz mums piespēlēt dažādus šķēršļus. Ir tikai jāprot atrast iespēja tos pārvarēt.

Stefana Pavloviča filma neierastā veidā stāsta arī par vīrišķību, par šķietamām nepilnībām, nedrošību. Sabiedrībā vīrišķais tēls tiek skatīts kā fiziski un emocionāli spēcīgs, bezbailīgs, skarbs, nesatricināms, visu varošs… Filma ļauj ieskatīties tajā, ka arī vīrietim ir emocijas. Arī vīrietis var būt trausls un ievainojams.

Filmas stāsts nedaudz pieskaras arī kara tēmai un stāsta par to, cik smagus nospiedumus gūtās dzīves pieredzes atstāj emocionālajā un fiziskajā pasaulē. Pat vīra sejā var saskatīt piedzīvotās dzīves gaitas. Dzīve uz salas Zdravko sniedz mieru. Reizēm cilvēkam ir nepieciešams pavisam maz, lai justos mierā. Filmā vīrs savam draugam saka "rest your soul" (atpūtini dvēseli), kas liek aizdomāties par to, ka mums katram ir nepieciešams atrast veidu, kas sniedz mums iespēju justies mierā un harmonijā. Filmas veidotājs tver brīnumainas dabas ainavas. Ikdienas steigā mēs nereti neievērojam to, kas ir mums apkārt. Arī šķietami smagajā ir jāspēj atrast skaistais.

Pēc kara piedzīvotajām šausmām Zdravko vairs nebija spējīgs atgriezties un dzīvot sabiedrībā kā iepriekš. Viņš jutās citāds, neiederīgs, nesaprasts. Viņa dzīves vērtības un uzskati mainījās. Jebkurš traumatisks notikums liek pārvērtēt vērtības savā dzīvē - tās var vairs nesaskanēt ar sabiedrībā pieņemto, līdz ar to cilvēks var justies neiederīgs. Zdravko piedzīvo stresa, dusmu un atstumtības sajūtas. Kā risinājumu savām grūtībām viņš izvēlējās vientuļnieka dzīvi, atsvešinoties no apkārtējās pasaules, lai tādējādi palīdzētu sev "nesajukt prātā". Dzīvot pieticīgu, askētisku dzīvi nomaļus, pārdomāt un pārdzīvot notikušo.

Karā piedzīvotais vīru ir tik dziļi traumējis, ka viņš nespēj gadiem ilgi nedz tikties ar citiem, nedz runāt par piedzīvoto. Izolēšanās ir vīra izvēlētais veids kā sevi dziedināt. Kā vērojams filmā, šobrīd Zdravko pamazām atgūst spēju otram uzticēties. Viņš ir gatavs par piedzīvoto runāt, pieņemt to un atzīt, cik karā gūtā pieredze bijusi smaga un kādas nospiedumus tā atstājusi. Dziedināšanās veids izolējoties vīram iespējams daļēji ir palīdzējis, tomēr tas ir bijis ļoti grūts, ilgs un sarežģīts laiks vienatnē. Ja vīrietis būtu saņēmis savlaicīgu psiholoģisko atbalstu un psihiatrisko palīdzību, visticamāk, atveseļošanās no pārdzīvotā būtu bijusi efektīvāka un viņš spētu veiksmīgāk atgriezties sabiedrībā.

Psihoemocionālas traumas ir daļa no cilvēka dzīves, taču par to ilgi tika klusēts. Ilgu laiku tos, kuri cieta no psihoemocionālām traumām, uzskatīja par vājiem cilvēkiem. Psihoemocionālas grūtības parasti nav sataustāmas, tā nav lauzta kāja vai roka, tādēļ var šķist, ka tas, ko piedzīvoju, nav nekas nozīmīgs, kaut gan patiesībā šādi uzskati neatbilst realitātei. Pirmais un Otrais pasaules karš lielā mērā veicināja psihoemocionālu traumu izpēti, jo bija skaidri redzams, ka karavīru piedzīvotās kaujas un pārdzīvojumi ir atstājuši nopietnas sekas ne tikai fiziskajā veselībā, bet arī psihiskajā veselībā. Tikai 20. gadsimta beigās posttraumatiskais stress tika skatīts kā traucējums, kurš var piemeklēt jebkuru, kurš saskaras ar traumējošiem notikumiem.

Pazīmes, ka cilvēks saskaras ar posttraumatisko stresu, ir vairākas: atkārtotas un uzmācīgas domas un atmiņas par piedzīvoto, izvairīšanās no visa, kas varētu atgādināt par piedzīvoto, atsvešināšanās no apkārtējiem, aizkaitināmība, grūtības koncentrēties, nakts murgi, suicidālas domas u.c.. Traumatiskā notikuma atstātie nospiedumi būtiski apgrūtina un ierobežo cilvēka ikdienas funkcionēšanu.

Liela daļa karavīru pēc atgriešanās mājās par piedzīvoto izvairās runāt. Pastāv aizspriedumi, ka karavīrs ir spēcīgs, ar emocionālajām grūtībām nesaskaras un ar visu ir spējīgs tikt galā paša spēkiem. Ir būtiski atcerēties, ka karavīrs ir tāds pats cilvēks kā jebkurš cits. Ikviens cilvēks, piedzīvojot traumatiskus notikumus, ir ievainojams. Visbiežāk karavīri stāsta, ka ir pasliktinājušās attiecības ģimenē, ar tuviniekiem, ar biedriem. Karavīrs vairs nespēj pienācīgi izgulēties, ir bieži nakts murgi. Karavīrs ir kļuvis vieglāk aizkaitināms, viņam var šķist, ka visi apkārtējie ir mainījušies. Šīs izmaiņas saskatīt ir iespējams, tomēr ne vienmēr tas tiek sasaistīts ar piedzīvoto kauju.

Ja karavīrs cenšas norobežoties no piedzīvotā un noliegt grūtības, ir tikai pašsaprotami, ka tas grauj attiecības un pašsajūtu. Lai atbrīvotos no psihoemocionālās spriedzes, cilvēki nereti grūtības cenšas risināt ar alkohola un citām atkarību izraisošām vielām. Karavīriem raksturīgs ir izteikts humors, bieži vien tieši melnais humors. Tas viņiem sniedz iespēju "cīnīties" ar dzīves realitāti.

Ir svarīgi atcerēties, ka noliegšana un izvairīšanās var sagraut cilvēka dzīvi. Posttraumatiskā stresa dziedēšana ir iespējama. Taču tas ir process, kurā ir nepieciešams atbalsts un palīdzība. Iespēja runāt par piedzīvoto ir būtisks faktors dziedināšanas procesā. Ikvienam cilvēkam, tai skaitā karavīram, ir jābūt tik stipram, lai ļautu sev palīdzēt.

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu tirgus Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 150 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar ievērojamām pēdējo gadu filmām.