Ārpusnieki. Iekšpusnieki. Telefonsaruna. Dokumentālists Ivars Zviedris par filmu 'Ārpusē'

Pēc tam, kad viņa mātei tiek atņemtas vecāku tiesības, 13 gadus vecais Roma rod glābiņu Ukrainas revolūcijā, kļūstot par aktīvu Maidana dalībnieku. Tā ir bīstama izdzīvošanas skola, taču pirmo reizi mūžā Roma jūtas kādam vajadzīgs. Kas notiek ar bērnu, kuram sabiedrība nav spējusi dot drošu vidi un atbalstu, lai uzaugtu par patstāvīgu cilvēku? Kā vērīgs liecinieks dzīvei ārpus sistēmas filma vedina izvērtēt, cik katrs no mums ir gatavs ieklausīties vai palīdzēt tiem, kam paveicies mazāk.

Par filmu "Ārpusē" pēc noskatīšanās raksta dokumentālists Ivars Zviedris.

Vienīgā filmas "iekšpuses" epizode ir rapšu laukā skrienošs puika. Viss cits ir "ārpusē". Neatbilstoši sabiedrības tikumu un likumu pieņemtajiem rāmjiem. Filmas galvenais varonis Roma ir "ārpusnieks", kurš ir savu dzīvi uzticējis režisorei Olgai. Filmas nosaukuma titros režisore ukrainiski raksta HA3OHI (Nosaukums) un angliski OUTSIDE (Ārpusē).

Es šo ārpusi labi pazīstu. Vairums manu filmu varoņi arī ir ārpusnieki. Tāpēc, skatoties Olgas Žurbas filmu "Ārpusē", sajutu viņas attiecības ar filmas galveno varoni Romu. Telefonsarunas vairāku gadu garumā, līdzciešanu un pārdomas par normālajiem "iekšpusniekiem". Filma jau patiesībā ir domāta viņiem. Lai apskatās uz sevi no malas. Olga to uzsver epizodē, kurā Roma satiekas ar viņa māsu-audžumāti pie "McDonald`s", un arī citās filmas epizodēs šie normālie iekšpusnieki, mijiedarbojoties ar ārpusnieku Romu, veido filmas dramaturģiju. Skatītājs tiek iemests pārdomu virpulī pa vidu starp ārpusniekiem un iekšpusniekiem. Kam pieslieties? Kā rīkoties, ja satieku ārpusnieku? Ko darīt, ja ārpusnieks traucē dzīvot? Cik tīra ir iekšpusnieku sirdsapziņa, tikumi un likumi? Tie ir jautājumi, kuri mani vienmēr ir interesējuši. Olgai ir labi izdevies tos uzdot mums visiem.

Telefonsaruna un melnais ekrāns rosina skatītāju iztēloties abus sarunu biedrus. Zinu, cik daudz stundu tiek pavadīts telefona sarunās, lai dzīvotu ar filmas varoni un uzfilmētu vienu svarīgu kadru. Šoreiz režisore izdomāja sarunu laikā neko nefilmēt un atstāt skatītājam vietu šo sarunu vizualizācijai. Noskaņa ir jūtama izteiktajos sarunu vārdos un pusvārdos. Melnais ekrāns un vārdi rada filmai papildu kadrus, kuri katram skatītājam ir citi. Aiz melnā ekrāna sekojošie kadri ir turpinājums sarunai. Nejauši iedomājos, kas ir svarīgāks - melnais kadrs un saruna vai sekojošā epizode? Labs balanss, kas atļauj Olgai virzīt uz priekšu filmas stāstu, neizmantojot kadrus ar nosaukumu "ar pirkstu acī", kuri skatītājam rada sajūtas ar nosaukumu "jūtot nodomu, rodas saīgums". Vēl piedevām Olga spēlējas ar hronoloģiju. Brīžiem Roma ir mazs puika, tad jauneklis, tad atkal puika. Paviršam skatītājam tas varētu šķists kaitinoši, bet rūpīgs skatītājs sapratīs, ka tas tiek darīts speciāli - lai rādītu to, kā laiks izrīkojas ar ārpusnieku Romu.

"Ārpusē" ir novērojošs dokumentālais kino. Manuprāt, šis dokumentālā kino paveids balstās uz trīs galvenajiem vaļiem. 1. Laiku, kas pavadīts, filmējot un dzīvojot kopā ar varoni. 2. Varoni, kurš ir gatavs piedalīties filmā un ielaist savā guļamistabā tiešā un pārnestā nozīmē. 3. Notikumu, kas notiek šajā laikā un arī ārpus tā.

Par pirmo. Filmdarei (autorei, režisorei, montāžas režisorei) Olgai ir paveicies, ka viņai bija pietiekami laika, lai vērojuma scenārijs uzrakstītos godam. Skatītājs jūt, kā mazais puika Roma mainās, kā viņam izaug bārda, bet viņa ārpusnieka statuss paliek nemainīgs.

Par otro. Roma un viņa līdzgaitnieki filmā piedalās tādi, kādi, ir un līdz galam atklāti. Filmas operatora Vlodimira Usika klātbūtne nav jūtama. Viņš strādā gandrīz kā vairākos filmas kadros izmantotā novērošanas kamera. Domāju, ka operators ir šīs filmas ļoti nozīmīgs panākumu kalējs. Kadri taču izšķir visu. Vienīgais flirts ar filmas varoni Romu operatoram Vlodimiram ir pašā filmas sākumā - rapšu laukā. Vienīgā gaišā un priekpilnā epizode, kas man paliek prātā visu filmu. Varēja taču būt arī priecīgā filma. Kāpēc tā nav? Vai mums katram ir savs ārpusnieka un iekšpusnieka vai kāds cits kods? Kurš un kas to izlemj? Vai katram laikam ir savs kods? Vai to kodu var mainīt? Ir vērts par to padomāt.

Par trešo. Novērojošais dokumentālais kino ir cieši saistīts ar laiku, kad to filmē un kad to rāda. Ja skatās no rādīšanas skatpunkta, tad pirmā tā zvaigžņu stunda ir pirmizrāžu laiks, kas bieži vien sakrīt ar filmas notikumu aktualitāti vai filmā valkātajiem kadriem. Filmas "Ārpusē" sākumā ir Maidana notikumi Kijivā, kuriem tagad ir pavisam cits svars, jo Ukrainā notiek karš. Vēlākie filmas zvaigžņu brīži ir tālāka nākotne. Iespējams, pat citas filmas par šo pašu Romu pēc desmit, divdesmit vai vēl vairāk gadiem. Tad "Ārpusē" vērojumam pievienosies citas vērtības, kas liecinās par laiku, kad Roma mētāja ķieģeļus Maidanā. Tāpēc es, novērojošā dokumentālā kino filmdaris, atļaušos teikt, ka šis ir nopietnākais kino paveids ar lielu pievienoto vērtību gan tad, kad tas piedzīvojis pirmizrādi, gan arī tad, kad skatītājs meklē pagājušo laiku vērojumu ilgāku laiku pēc filmas pirmizrādes.

Svarīga ir mūsu mijiedarbība ar filmu. Tā rūpīgu skatītāju rosina domāt par savu iekšpusnieka vai ārpusnieka statusu, par laiku, kad dzīvojām, dzīvojam un dzīvosim.
ESAM!

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu tirgus Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 150 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar ievērojamām pēdējo gadu filmām.