Aktrise un teātra režisore Inga Tropa dzimusi virsnieka ģimenē Murmanskā. Kopš kara sākuma Ukrainā viņa domājusi par Putina likvidēšanu un iestājusies Zemessardzē. Laikmeta garam atbilst arī Ingas jaunākie darbi. Mitoloģiskajā trillerī "Upurga" viņa pārvēršas par zvēru, bet izrādē par Donbasu "Sliktie ceļi" – cīnās par savu dzīvību un kļūst par slepkavu, tikmēr viņas veidotais iestudējums "Naži vistās" stāsta par vecās pasaules bojāeju un jaunas dzimšanu.
Sezonas sākumā Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis ar lepnumu paziņoja: "Divas teātra aktrises ir iestājušās Zemessardzē: Marija Linarte un Inga Tropa. Tā ir pati cienījamākā pozīcija!"
Ingai Tropai izdevās atrast laiku sarunai ar "Delfi" pirms "Naži vistās" pirmizrādes Nacionālajā teātrī, filmas "Upurga" iznākšanas kinoteātros un Zemessardzes pamatapmācības pabeigšanas, turklāt pašā intensīvākajā mēģinājumu periodā JRT izrādei "Sarunas par seksu", kurā Inga Tropa darbojas kā aktrise.
Inga Tropa – trauslas miesasbūves, ar stingru skatienu zilajās acīs – uzmanīgi ieklausās uzdotajos jautājumos, un katra atbilde ir vienlaikus gan režisores, gan aktrises prasmju apliecinājums, taču cilvēcības pilna. Visas minētās lomas viņai izdodas harmoniski un ražīgi apvienot savā dzīvē.
Kara sākumā tava teātra kolēģe Marija Linarte intervijā "Delfi" stāstīja, ka kopā ar citām aktrisēm piedalījusies rituālā – ar adatām sadūrusi Putina vudū lellīti. Vai tu tajā piedalījies?
Nē, es par to neko nezināju. Kad viss šis murgs sākās, man bija intensīvs mēģinājumu process Raiņa "Jāzeps un viņa brāļi" iestudējumam. Es biju pārgurusi, taču vienalga nevarēju aizmigt līdz rītam – visu laiku telefonā ritināju ziņas par Ukrainu.
Kaut kur piektajā bezmiega naktī sakravāju ārkārtas gadījumu somu – saliku pirmās nepieciešamības mantas. Un pilnā nopietnībā galvā pārdomāju visas iespējas, kā varētu tam briesmonim piekļūt tuvu klāt, lai... Jā, ja man būtu iespēja viņu nogalināt, es to izdarītu, pat ja tas maksātu man dzīvību. Pēc kāda laika, kad pirmais šoks bija pārvarēts, es izanalizēju situāciju un mazliet nomierinājos, saprotot, ka ne jau Putins viens pats to visu uzsāka.
Uzaicinājums uz interviju sakrita ar tavām apmācībām Zemessardzē.
Jā, es tikko pabeidzu Zemessardzes pamatapmācību. Noslēguma posms bija astoņas dienas mežā. Tas ir pirmais solis. Jāiet tālāk.
Kā tas izpaužas attiecībā uz sievietēm? Vai tev bija jāatbilst noteiktām fiziskām prasībām?
Zemessardzes mājaslapā ir aprakstīti visi nepieciešamie normatīvi atbilstoši konkrētam vecumam, un tie ir nošķirti vīriešiem un sievietēm – viss loģiski. Protams, vajadzēja ar sevi pastrādāt, tā ir iziešana ārpus komforta zonas, taču nekas neiespējams un pārdabisks. Ļoti svarīga ir motivācija, kāpēc es vispār to daru. Viss ir galvā. Ja tu vari atbildēt, kāpēc, tad smagā soma un neierastie uzdevumi nešķiet neizpildāmi – vari pārvarēt jebkuru situāciju.
Vai tava motivācija parādījās šogad vai jau agrāk?
Manā situācijā tas visdrīzāk jau ir ierakstīts ģenētiskā līmenī, jo es taču esmu dzimusi armijnieka ģimenē Murmanskā. Tos laikus gan neatceros, mēs atgriezāmies Latvijā, kad biju pavisam maziņa, bet vecāki par to ir stāstījuši – viņiem tas bija laimīgākais brīdis dzīvē, pats kopdzīves sākums, bet es biju lielas mīlestības un kaislības auglis.
Starp citu, mana pirmā apzinātā izvēle par ko kļūt, kad izaugšu, bija kara žurnālista profesija karstajos punktos. Es tam ļoti nopietni gatavojos, bet tad mani sevī ievilka teātra pasaule. Par karu uz laiku aizmirsu. Kad sākās pandēmija, teātris bija slēgts, un es iedomājos, ka varētu paplašināt savu zināšanu un prasmju klāstu. To jomu vidū, kuras izskatīju, bija policijas koledža vai robežsardze. Taču pēc tam sākās aktīvs filmēšanās process – viena filma, otra, trešā, ceturtā... Un es atkal aizmirsu par šiem plāniem.
Galīgais lēmums par dienestu Zemessardzē, protams, nobrieda 24. februārī. Mani draugi un paziņas aktīvi pieslēdzās palīdzēt ukraiņiem, kāds aizbrauca izvest cilvēkus no karadarbības zonas, bet es aizdomājos, ko darīšu, ja karš ielauzīsies šeit, Latvijā? Tīri pragmatiski spriedu, ka šobrīd savā ģimenē esmu fiziski spēcīgākā, tātad mans pienākums ir parūpēties par tuviniekiem.
Es neesmu no tiem, kas bēgs no problēmām, kritīs panikā un atļaus kādam ar slimām fantāzijām apveltītam cilvēkam diktēt man priekšā, kā dzīvot pašas mājās. Esmu gatava stāties ceļā tankiem, taču saprotu, ka tam vajadzīgas zināšanas un iemaņas. Tāpēc bez jebkādām šaubām pieteicos Zemessardzē, izgāju atlases procedūru un iestājos bataljonā.
Vai vari pastāstīt, ko dienests nozīmē tīri sadzīviski – vai jums bija atsevišķas telpas sievietēm, cita forma un līdzīgas nianses?
Atsevišķu zonu sievietēm gan tur nebija.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
