Filma 'Janvāris'. Kino kritiķe Daira Āboliņa: 'Visi bijām kara žurnālisti'

LTV žurnāliste, kino kritiķe, kinoteātra "Splendid Palace" mākslinieciskā vadītāja Daira Āboliņa 1991. gadā bija pabeigusi žurnālistus un studēja neklātienē pēdējā kursā Maskavas Kinoinstitūtā. "Tai laikā Kinoinstitūtā mans uzdevums bija sagatavot dažādus mājas darbus. Tikko bija sākusi strādāt Latvijas Televīzijas kino pirkšanas un pārdošanas nodaļā, kur mans pienākums bija atlasīt filmas, kuras ieplānot turpmāko nedēļu TV programmā," viņa stāsta. Kad sākās 1991. gada notikumi, TV programma un regulārā plānošana tika apturēta uz nezināmu laiku. TV programmā rādīja baletu vai filmas, pat bez autortiesībām, kuras nebija legāli rādīt, bet tam jau vairs nebija nozīme.

Kino pirkšanas un pārdošanas nodaļa reizi nedēļā pulcējās īpaši izveidotā pagrīdes dzīvoklī, lai pārrunātu aktuālās lietas. "Katru dienu gājām uz darbu un darījām to, ko varējām izdomāt darīt, ja tā var teikt," saka Daira. Bet katru dienu arī betona sienas ap TV ēku kļuva ciešākas, un cilvēki, kas gatavi šo ēku sargāt, pulcējās arvien vairāk.

"Un es pildīju mājas darbus Kinoinstitūtam… Jo nekāda cita darba jau nebija. Un vairākas dienas domāju, kāpēc es to daru? Vai varu ar sevi sarunāt, ka turpinu to darīt, kamēr lejā pie TV ēkas ir cilvēki, kuri ir atnākuši mani sargāt uz dzīvību un nāvi. Aizgāju pie starptautiskās daļas kolēģiem un teicu, ka gribu būt noderīga," atceras Daira. Bija iebraukušas diezgan daudz ārvalstu TV grupas un Daira tika deleģēta kā asistente vienai no grupām, ko vadīja Sonja Vesterholta no Dānijas, kas bija iebraukusi filmēt ekonomisko situāciju valstī. Ar šo TV grupu Daira strādāja trīs dienas. "Tajā laikā nebija vairs kultūras žurnālisti vai ekonomikas žurnālisti, visi, kas bija žurnālisti, kam bija kamera, kuriem bija iespēja fiksēt un iegūt informāciju, visi kļuva par kara žurnālistiem. Jo nekam citam, ko darīji tajā dienās, nebija jēga. Svarīgi bija jebkas, kas nofilmēts – šķībi, nepareizi bet, kur varēja redzēt tos cilvēkus un situāciju, kas attīstās," norāda Daira Āboliņa.

Pirmajā dienā dāņu TV grupa filmēja lašu mazuļus kādā zivjaudzētavā. Bet 20. janvārī tika nolemts aizbraukt paskatīties uz barikādēm, tikai, lai nofilmētu, kā tās izskatās. "Aizgājām līdz Brīvības piemineklim un sākās šaušana," atceras Daira Āboliņa.

1991. gada janvāris bija mēnesis, ko paaudzes, kas to piedzīvoja, vienmēr atceras un stāsta tālāk. Viņi var šo laiku izstāstīt mēnešos, nedēļās vai stundās.

Rīgā OMON kaujinieki 2. janvārī ieņēma Preses namu, paralizējot preses izdevumu iznākšanu. 7. janvārī pēc Mihaila Gorbačova rīkojuma Dmitrijs Jazovs izdeva pavēli nosūtīt uz Latviju, Lietuvu un Igauniju desanta karaspēka vienības ar ieganstu nodrošināt iesaukumu PSRS bruņotajos spēkos. TV Rīga tajā janvāra nedēļās raidīja angļu valodas mācību raidījumu "English for you" 26. nodarbību "What's the date?", bet 1. Vissavienības programma seriālu "Astoņkājis-4". 90. gadu sākums bija "pagrieziena punkts" Latvijas vēsturē, kad notika pieaugšanas stāsts tiem, kuri tolaik bija skolēni, studenti un kuri dažādās formās veido šodienas Latviju.

Viestura Kairiša jaunā spēlfilma "Janvāris" ir personisks režisora Viestura Kairiša stāsts, kuram tolaik bija 19 gadi un kurš saka, ka savas filmas varoņus pazīst, pat ja tie ir izdomāti. Viņš saka - filma ir par sākumu, par gada pirmo mēnesi, kad mēs visi izvēlējāmies brīvību.

"Janvāris" ir vēsturiska un autobiogrāfiska ekskursija 1991. gada barikāžu laikā par jauniem kinematogrāfistiem, kuri tiek ierauti Rīgā notiekošajos 1991. gada janvāra politiskajos notikumos.

Filmu kinoteātros visā Latvijā rāda kopš 11. novembrī.