Uzskrējuši uz priekšstatiem. Recenzija par filmu 'Sēklis'

"Sēklis" skatītājam piedāvā trīs vēstījumus par viena cenu. Romantiskajā filmā atspoguļoti trīs dažādi, savstarpēji tikpat kā nesaistīti attiecību modeļi – trīs pāri: zaļš, dzeltens un sarkans. Tā vai citādi, Toma Harjo vārdiem, visi "saslimuši ar mīlestību". Nekad vārdā nenosauktā, visnotaļ sirreālā vidē pār dabu un sabiedrību valda mīklaini, fantastiski likumi. Ne gluži nākotnē, bet noteikti arī ne pagātnē, ne līdz galam sapnī, bet arī īstenībā ne, ļaudis pārtiek tikai no zivīm, spēj komunicēt, izmantojot telepātiju, bet mīlētāji satiekas, iemīlas un šķiras tāpat kā īstajā pasaulē.

Katrs mīlnieku pārītis uzskrējis uz sava sēkļa. Zaļo pāri – Gustavu (Matīss Ozols) un Esteri (Agate Krista) – mīlestības ērkšķi sadur pirmo reizi. Dzeltenais pāris – Kārlis (Jānis Grūtups) un Laila (Sabīne Tīkmane) – ir kolēģi, kopā ieslēgti šaurā ofisā, un viņi nekādā ziņā nedrīkst atļauties iemīlēties. Un sarkanā pāra – Paula (Toms Harjo) un Karīnas (Marta Lovisa) – kopdzīve filmas laikā pārtop no vienas – divās.

Daudzkārt, aprakstot "Sēkļa" naratīvu, uzsvērts, ka tēlotās attiecības ir tādas, kādas tās piedzīvo jaunieši, proti, divdesmitgadnieki, kurus pārstāv arī filmas radošā komanda. Tomēr uzskatu, ka vismaz divos no trim filmā atklātajiem stāstiem, konkrētāk, dzeltenajā un sarkanajā, no tieši jauniešus skarošām problēmām ir visai maz. Tāpēc mans pieņēmums: "Sēklis" ataino nevis jauniešu attiecības, bet gan priekšstatus, kādi jauniešiem ir vai, iespējams, varētu būt par attiecībām, mīlestību un ilgstošu kopdzīvi.

Filmas forma nav no klusajām – tādām, kas ļauj skatītājam pieredzēt stāsta saturu, tam pārlieku nepiesaistot uzmanību. Jau no pirmajiem kadriem ir skaidrs, ka formai jeb traukam, kurā iepildīti "Sēkļa" stāsti, ir pievērsts tikpat daudz uzmanības, cik vēstījumam. Un tas ir – tuvība. Jau pirmajā kadrā "Sēklis" mūs iegrūž intīmā attiecību mirklī; darbībai ārkārtīgi pietuvinātā kadrā redzam lūpas, kas grasās vienoties skūpstā. Darbības tuvums un attēla siltie toņi rada gandrīz neērtu intimitātes sajūtu. Te pēkšķi montāža aizved mūs tik tālu no šīs tuvības, cik iespējams. Ar dronu uzņemtos kadros attēloti iespaidīgi dabas skati, un ar to pietiek, lai skatītājs izdarītu secinājumus. Acīmredzami tiek vilktas paralēles starp cilvēku savstarpējām attiecībām un dabu. Filmas nosaukumā minētais sēklis, protams, vispirms ir par kinolentes varoņiem, kas katrs savā veidā iestrēguši uz tā.

Līdzīgi interpretācijas procesu rosina šiem pirmajiem kadriem sekojošā filma. Padomju laika montāžas principu izmantojums (dabas parādību nostādījums blakus stāsta notikumu atspoguļojumam), regulārā 180 grādu ass pārkāpšana (tēli kadrā dažkārt mainās vietām), kā arī muzikālā pavadījuma kontrasts ar stāsta norisēm (tuvības brīžos ne vienu vien reizi tiek atskaņota draudīga, pat šausmu kino raksturīga mūzika, kas reizē ar 180 grādu ass laušanu rada visnotaļ neomulīgu sajūtu) un uzkrītoši samākslotais dialogs, kas atsauc atmiņā Deivida Linča, Vesa Andersona un Jorga Lantimosa filmas, rosina censties "Sēkli" atkodēt. Šajā virzienā liek domāt arī jau aprakstītais uzkrītošais krāsu lietojums. Visas šīs atkāpes no tradicionālās kinematogrāfiskās formas, proti, tās pakļaušanās naratīvam, liek meklēt skaidrojumu, un tieši to arī centos darīt.

Pietika ar pašiem pirmajiem kadriem, lai es nodomātu – "OK, šī būs viena no tām..." – un izvilktu savu pierakstu blociņu. Skatoties "Sēkli", veselu lappusi aizpildīju ar piezīmēm un iespaidiem par redzēto, un mans rokraksts ir ļoti sīks. Tiešām. Ļoti sīks. Pēc filmas noskatīšanās, pārlasīdams sarakstīto, atklāju, ka vārdi, kas atkārtojas visvairāk, ir "domāt" vai "sapņot", "runāt", "darīt" un "īstenot". Visu filmā attēloto attiecību pamatā saskatīju šos posmus. Jebkura tēlu rīcība sākas ar nodomu (tādā ziņā filma nemaz tik ļoti no reālās pasaules neatšķiras, vai ne?). Ainā, kurā Estere paziņo, ka viņai Gustava rīcība šķiet pārlieku tieša un viņa tai nav gatava, apliecina, ka otrais vārds – "runāt" – ir īpaši svarīgs, kad trešais – "darīt" – skar vairāk nekā tikai darītāju. Kārlim un Lailai līdz šai stadijai nav lemts nonākt; dzeltenais pāris filmā nepamet fantāzijas pasauli jeb turpina "sapņot" – līdz galam par pāri tā arī nekļūst. Sarkanais pāris savās pēdējās kopā būšanas dienās nepārtraukti atgādina viens otram, ka ir taču jāsarunājas. Abi kaut kā aizmirsuši, kā to darīt.

Varbūt tieši šī stadija, proti, runāšana, ir tas, kur visi trīs pāri kaut kādā mērā iestrēguši. "Runāt" ir kā sēklis, kas atdala "domāt" no "darīt". Uz tā tad arī uzskrējuši filmas varoņi un droši vien šad un tad ikviens mīlētājs. "Sēklis" noteikti ir bijis liels solis ceļā, lai pārkāptu šo robežu starp "domāt" un "darīt", JRT jauno aktieru kursam, un ceru, ka tas kaut kādā mērā ļaus no šī sēkļa izkļūt arī skatītājiem. "Sēklis" rosina komunicēt, neaprobežoties ar priekšstatiem un bezbailīgi soļot jūrā – pretī nezināmajam un skaistajam, tam, kas slēpjas aiz horizonta.