Svarīgais skatpunkts. Recenzija par Viestura Kairiša filmu 'Janvāris'

Gada pirmais mēnesis nozīmē sākumu. Vairāki latviešu režisori (piemēram, Jānis Nords, Madara Dišlere, Renārs Vimba, Andris Gauja) savas pirmās pilnmetrāžas filmas veidojuši kā pieaugšanas stāstus; to centrā ir jauns cilvēks, kurš, kā jau tam pieaugšanas stāstā jānotiek, kādas pieredzes ceļā pāriet citā vecuma posmā. Arī Fransuā Trifo savu režisora rokrakstu reiz iemēģināja (un uzreiz pierādīja) ar tieši šajā subžanrā uzņemto autobiogrāfisko šedevru "400 sitieni" (1959). Kairišs pie "coming-of-age" vēsturiskā stāsta ķeras pilnbriedā, kad pašam jau aiz muguras ir gan labas filmas, gan teātra un operas iestudējumi. Varbūt tāpēc liekas, ka filmā ir ne tikai mīlestība, attiecības ar vecākiem, attiecības ar valsti, bet pieredzi prasoša refleksija – ko vispār nozīmē būt režisoram vai kāda vispār nozīme ir kino. Daudz un arī daudz laba jau rakstīts par filmu, tāpēc šoreiz vairāk tieši par šo aspektu.

Filma iesākas ar filmu, tas ir, pirmais kadrs ir Bergmana, un Kairiša filma savā ziņā sākas pēc tam. Ekrānā ir redzami kadri ar briesmīgā nazālā krievu tulkojumā uzrunātu tekstu Ingmara Bergmana 1961. gada filmai "Mīklaini kā spogulī". Lai arī Bergmana filmogrāfijā, skaidrs, kopumā nopietnības netrūkst, šī ir viena no viņa nopietnākajām filmām, jo kas gan var būt vēl traģiskāks par sajūtu (tāda ir filmas galvenajam tēlam Kārinai), ka Dievs ir pametis pat neticīgos. Kārinas tēvs ar savu dēlu risina sarunu par Dieva esamību un tās pierādījumiem, kad Jazim paziņo par omoniešu uzbrukumu Preses namam. Un Jazis iet, tas ir, skrien, paķerot līdzi 8 mm kameru. Veidot filmas (un par to sapņo Jazis) nozīmē ne tikai skatīties filmas, bet īstajā brīdī novērsties no skatīšanās.

Filmā vēl tiek pieminēti dažādi režisori: Fasbinders, Hercogs, Tarkovskis, arī Džārmušs. Taču tas vairāk būs iepīts jauniešu gvelzienā par kaut ko nesen redzētu, kaut kur lasītu. Filma neļauj varoņiem izplūst pārliekā intelektuālismā. Jo būt režisoram vai operatoram, un uz to virzās visa filma, pamatā ir darbības vārds.

Jazis ar Annu iepazīstas tobrīd jaunās Latvijas Kultūras akadēmijas iestājeksāmenos. Viņus abus interesē kino, un jaunībā kopīgas intereses ir tā teritorija, kurā var skaisti saplūst robežas, vārdu sakot, abu starpā rodas mīlestība. Mūsdienās, kad ir pilns ar sevi apsēstiem varoņiem un, kā tagad saka, toksiskām attiecībām, ir ļoti iepriecinoši skatīties uz šiem abiem jaunajiem cilvēkiem, kurus interesē gan otrs, gan citas lietas, piemēram, kino. Kārlis Arnolds Avots un Alise Dzene savās lomās ir īsti vietā. Avots pēc nejutīgā un glancētā Matīsa "Mīlulī" (režisors Staņislavs Tokalovs) vispār ir neatpazīstams – šī ir pavisam cita seja, cita gaita, cits viss, un to kurš katrs nemaz nevarētu. Annu un Jazi tik dabiskus padara ne vien jēdzīgie dialogi. Pateicoties filmas māksliniecei Ievai Jurjānei, gandrīz taktili sajūtami 90. gadi, bet, kas būtiski arī, – filma. Tā, uz kuras reiz filmēja kino un kura šī gadsimta filmveidē gandrīz vai izzudusi. Daži kino teorētiķi mūsdienu digitālo kino tā mākslīguma dēļ pielīdzina animācijai, un tautoloģiskais jautājums – ja filmas vairs nefilmē uz filmām, varbūt tās jābeidz saukt par filmām? – nav nemaz tik absurds. Filmai kā materiālam, uz kura vārda tiešā nozīmē paliek nospiedums, ir daudz lielākas tiesības saukties par realitāti. Vēl vairāk (un to var ielasīt kino teorētiķa Andrē Bazēna rakstītajā) – filma reizēm ir lielāks pietuvinājums realitātei nekā pati dzīve.

"Janvārī" izmantoti ar dažādām kamerām un dažādā stilistikā filmēti kadri, un tas ienes daudzslāņainību, noslēpumu, reizēm arī apjukumu; šis paņēmiens neļauj skatītājam ieslīgt emocionālā "parastu vēsturisku filmu" izraisītā atmiņu transā, bet liek sev jautāt: kas tad ir tas, uz ko es tagad skatos un – galu galā – kas to ir filmējis, kura skatpunkts tas ir? Piemēram, Jazis dodas ar vilcienu uz Viļņu, lai atvainotos Annai (var atcerēties režisoru Verneru Hercogu, kurš uzskatīja, ka pie sievietes, lai viņai pateiktu ko būtisku, jāiet kājām). Jazis "absolūtā minorā" brauc aukstā vilcienā. Tad redzam Annu ejam pa sliedi – tas ir filmēts ar 8 mm, jo kadra vienā pusē kā sirds pulsē sārtā līnija. To reiz ir uzņēmis Jazis, un viņa filmētais acīmredzot arī veido viņa atmiņas. Tiktāl skaidrs. Bet tad – Jazis ir atspiedies pret vilciena logu, taču šī epizode ir filmēta ar 8 mm (nervozā sārtā līnija). Kas to filmē? Varbūt to reiz uzņēmusi Anna, bet varbūt viņš tikai iedomājas, ka Anna uz viņu skatās, nezinu. Pēdas ir sajauktas. Un tad (atkal 8 mm) jau parādās māja ar uzrakstu "Vilnius", un pēc brīža Jazis loga atspīdumā ar kameru, bet vēl pēc brīža – Jazis un kamera jau ir kā "normālā filmā", kuru ir filmējis Kairiša operators Vojteks Starons. Vēl filmā ir integrēti dokumentālie kadri no 1991. gada janvāra notikumiem pie Preses nama, Vecrīgā, arī Viļņā. Kādā brīdī vairs nešķiet svarīgi šķetināt, kuras epizodes ir autentiskas, kuras inscenētas. "Vēsturiskums" ir atmosfērā, un tas panākts ar dažādiem filmas elementiem (īpaša loma ir mūzikai un skaņu celiņam), sastājoties vienā – 1991. gada janvāra politiskās nenoteiktības, apjukuma, arī drosmes un cerību – sajūtā. Un šī sajūtu ģeogrāfija nav lokalizēta Rīgā. Jaža pārvietošanās trajektorija ievelk politiskos vektorus – arī Latgale, arī Viļņa (Baltija) iezīmē notikumu perimetru.

Galvenā varoņa pieaugšana sakrīt ar Latvijas cīņu par pašnoteikšanos. Lūzums no nodoma iet padomju armijā par labu izvēlei palikt Latvijā un filmēt Jazim notiek kādā paģirainā rītā virtuvītē pie desu maizēm, kuras veca kundze smērē barikāžu dalībniekiem. Reizēm ir vajadzīgs viens teikums, lai kaut ko saprastu. Jazis, lai arī varētu ļauties kādai meitenei (tiesa, viņa drauga draudzenei), izvēlas paņemt drauga kameru un doties uz barikādēm. Kino zinātniece Elīna Reitere savā recenzijā par filmu Jaža pāreju no 8 mm un 16 mm uz VHS un vēlāk "Betacam SP" saista ar viņa izaugsmi, tas ir, viņš no amatiera kļūst par profesionāli, no "tiešās runas" viņš pāriet uz "atstāstījuma izteiksmi".

Kino ir spēcīga māksla, taču idealizēt režisorus kā personas Kairišs neļauj. Tā vismaz, šķiet, var izskaidrot jauniešu (un ne tikai) dievinātā režisora Jura Podnieka tēlu (lomā Juhans Ulfsaks) filmā. Viņš šķiet samākslots, runā klišejās, dokumentālo filmu elks izkrīt no īstenības izteiksmes (vai – no mūsu ilūzijām par to?). Uz Podnieku filmā iespējams skatīties arī kā atgādinājumu, ka režisors jāvērtē pēc viņa darbiem. Varbūt tāpēc Kairišs (kā atsauce uz Podnieka filmu, bet vienlaikus arī uz jauno režisoru Igoru Lingu) arī liek iebrist saviem varoņiem zilajā cerību jūrā (jūrā ieskrien arī Kairiša pirmās pilnmetrāžas spēlfilmas "Pa ceļam aizejot" varonis). Jo nav viegli būt jaunam, nav.

"Janvāra" Jazis (starp citu, Podnieka nokritizēts) izvēlas savu ceļu, kas nav ne Bergmana, ne Tarkovska un arī, skaidrs, ne Podnieka. Kinozinātnieks Aleksejs Gusevs intervijā žurnālā "Rīgas Laiks" saka: "Tavu pasaules skatījumu nosaka tavs skatpunkts. Skatpunkts – tas vienkārši ir punkts, kurā atrodas tava kamera, ar ko tu filmē pasauli. Tā tad arī ir tava pozīcija attiecībā pret pasauli." "Janvāris" tad nu pāri visam atgādina, cik svarīgs ir savs skatpunkts. Un arī to, ka ir lietas, kuras nav "mīklainas kā spogulī" un uz kurām nav iespējams paskatīties no dažādām pusēm.