Starp Ziemassvētku kino klasikas piemēriem jāmin Frenka Kapras 1946. gada filma "Šī brīnišķā dzīve" ("It's a Wonderful Life"), kas ir stāsts par Džordžu, kurš svētku priekšvakarā jūtas tik izmisis un nespējīgs atrast risinājumu savām problēmām, ka izvēlas pašnāvības ceļu. Viņa sargeņģelis Klarenss Džordžam atklāj, kāda būtu pasaule, ja viņa tajā nebūtu, un rezultāts ir patiesi aizkustinošs un pārlaicīgs stāsts par to, kāda ir katra loma citu dzīvē.
Tāpat jāmin Ričarda Kērtisa mūsdienu Ziemassvētku klasika, filma "Tāda ir mīlestība" ("Love Actually", 2003), kas piedāvā ieskatu astoņu pāru dzīvē un viņu romantiskajos, iedvesmojošajos un sirdi lauzošajos stāstos vairāku nedēļu garumā Londonā, gaidot Ziemassvētkus. Šī filma daudziem ir neatraujami saistīta ar Ziemassvētku gaidīšanas laiku un svinībām kā tādām, kaut arī, skatoties filmu ar šodienas acīm, tajā ir vairākas vietas, kas šķiet patiesi problemātiskas.
Starp Ziemassvētku romantiskajām filmām, kas jau tiek uzskatītas par šī apakšžanra klasiku, jāpiemin arī Nensijas Meieres 2006. gada filma "Brīvdienas" ("The Holiday"), kas stāsta par Airisu un Amandu, divām sievietēm, kuras dzīvo katra savā pasaules malā un nejauši satiekas tiešsaistes platformā, kas piedāvā apmainīties dzīvesvietām uz īsu laiku. Tā nu Airisa aizbrauc uz Amandas mājām Losandželosā, savukārt Amanda dodas uz romantisku un bezgala skaistu mājiņu sniegotajā Lielbritānijā. Šī ir romantiska filma, tāpēc šeit Ziemassvētku brīnums ir mīlestība, kas sasniedz visus, arī tos, kuriem ir salauzta sirds, un "Brīvdienas" spēj neieslīgt pārāk lielās banalitātēs, runājot par mīlestību svētku sezonā.
Kā īpašs šī apakšžanra virziens jāizceļ arī asa sižeta un/vai piedzīvojumu filmas, kuru skatīšanās laika gaitā kļuvusi par neatsveramu daļu no Ziemassvētku laika. Viena no leģendārākajām Ziemassvētku filmām, protams, ir Džona Maktirnana režisētā filma "Cietais rieksts" ("Die Hard", 1988) ar Brūsu Vilisu galvenajā lomā. Stāsts par policistu Džonu Makleinu, kurš Ziemassvētku vakarā mēģina tikt galā ar teroristiem, kas Losandželosas debesskrāpī sagrābuši ķīlniekus, ir kļuvis par negaidītu Ziemassvētku sezonas kino klasiku, jo pārsteidzošā veidā apvieno to, kas raksturīgs šim apakšžanram, proti, īpašais norises laiks, brīnums, tiekšanās pēc mīlestības, ar stāstu par ģimenes vērtībām, tiesa, iespējams, negaidītā veidā. Te gan vietā pieminēt, ka diskusijas medijos kinokritiķu un entuziastu starpā par to, vai "Cietais rieksts" ir "īsta" Ziemassvētku filma, noris katru gadu.
Arī "Viens pats mājās" ("Home Alone", 1990), ko režisējis Kriss Kolumbuss, ir Ziemassvētku sezonas klasika, kas līdzinās asa sižeta piedzīvojumu filmai. Stāsts par Kevinu, kuru vecāki aizmirst mājās, kad paši brauc brīvdienās uz Parīzi, kļuvis par labi zināmu un citētu darbu, kas uzrunā jau vairākas paaudzes. Skatoties filmu ar šodienas acīm, protams, grūti nedomāt par to, ar ko Kevina vecāki nodarbojās, jo šobrīd skaidrs, ka viņi bija turīgāki, nekā sākotnēji likās. Šī filma iecēla aktieri Makoliju Kalkinu zvaigznes statusā, un viņa atveidotais Kevins, kurš asprātīgi (un brīžiem ļoti sāpīgi) tiek galā ar garnadžiem, kas mēģina apzagt viņa māju, kļuvis par ārkārtīgi populāru tēlu. Pēdējos gados daudziem, it sevišķi mileniāļiem, ir parādījusies tradīcija Ziemassvētku laikā skatīties Harija Potera filmas, kas varbūt nav tieši saistītas ar Ziemassvētkiem, jo seko Harija un viņa draugu dzīvei visa mācību gada ietvaros, bet tēmas par draudzību, mīlestību, ģimeni un brīnumiem šo filmu sēriju padara saistošu arī svētku dienām, turklāt, iespējams, īpašu bonusu dod tas, ka Harija Potera filmu maratons piedāvā iespēju sevi nodarbināt vairākas dienas pēc kārtas, kas svētku periodā, kad negribas īpaši daudz kustēties, var būt īpaši vilinoši.
Noslēdzot apskatu par dažādām starptautiskām Ziemassvētku filmām, gribu pieminēt arī interesantu, salīdzinoši mazāk populāru novirzienu, proti, šausmu filmas par svētkiem. Šīs filmas apspēlē ideju, kas notiktu, ja Ziemassvētku vecītis, kuru bērni laipni sveicina un kuram vecāki uzticas un aicina mājās, būtu nevis labdabīgs, labvēlīgs sirms vīrietis, bet gan bīstams noziedznieks, kuram viņa upuri paši uzticas un nāk tuvāk, kā arī pat brīvprātīgi uztic savus bērnus.
Starp Ziemassvētku šausmu filmām īpaši vēlos pieminēt somu 2010. gada filmu "Rare Exports", kas ir stāsts par tālajos ziemeļos atrasto īsto Santaklausu un viņa elfiem, kuri izrādās slepkavnieciski un agresīvi noskaņoti ļaundari, kā arī nīderlandiešu filmu "Sint", kas arī uz ekrāniem nonāca 2010. gadā. "Sint" jeb "Svētais" ir filma par Nīderlandē populāro Sinterklāsa jeb Svētā Nikolasa (vai Nikolaja) tēlu, kurš katru reizi, kad Svētā Nikolasa diena iekrīt pilnmēness laikā, atgriežas uz zemes kā ļaunatminīgs spoks un nogalina, aplaupa un terorizē nevainīgus cilvēkus, kuri, neko ļaunu nenojaušot, paši labprāt viņu ielaiž savās mājās. Galu galā, ja tā padomā, nevajag pārāk uzticēties lieliem, bārdainiem vīriešiem un viņu palīgiem, kuri nēsā apkārt lielus sarkanus maisus, pat ja viņi smaida un dod dāvanas bērniem, tikai tāpēc, ka ir Ziemassvētku laiks.
Kā tad ir ar Ziemassvētku kino Latvijas mērogā? Jāsaka, ka kopumā latviešu kino vēsturē ir maz filmu, kas būtu tieši par šiem svētkiem: līdz šī gada novembrim bija tikai viena pilnmetrāžas filma, kas nepārprotami vēstīja par Ziemassvētku laiku, un tas bija Vara Braslas "Ziemassvētku jampadracis" (1993). Filma, kas daudziem saistās ar bērnību, ir stāsts par nabadzīgo un muzikāli talantīgo Cīrulīšu ģimeni, kam finanses ir izaicinājums, bet svētku laikā gribas ko sevišķu – apmeklēt īpašu koncertu. Kā jau nosaukums liecina, filmas sižets ir saistīts ar īstenu jampadraci, un šai filmai piemīt visas galvenās pazīmes, kas raksturo īstenu Ziemassvētku filmu: tā noris svētku laikā, tā stāsta par ģimeni un mīlestību, un tai arī ir laimīgas beigas. Šī filma nesen tika restaurēta, tāpēc nu ir pieejama skatītājiem labā kvalitātē, turklāt bez maksas, tādējādi dodot iespēju filmu novērtēt no jauna.
Ilgu laiku "Ziemassvētku jampadracis" bija arī vienīgā latviešu filma par šiem svētkiem. Padomju laikā Ziemassvētkus nesvinēja, tāpēc padomju kino biežāk redzamas Jaunā gada svinības, kas savukārt neatbilst Ziemassvētku filmu žanram, jo Jaungada kino ir jau cits virziens. Tā kā latviešu kino nav stipru Ziemassvētku filmu tradīciju, šobrīd varam pieredzēt to, kā ar dažādām sekmēm tiek lokalizētas Holivudas kino tradīcijas, pārnesot labi atpazīstamus sižetus un vizuālo valodu Latvijas vidē.
Tagad uz ekrāniem nonākuši divi jauni latviešu kino stāsti par Ziemassvētkiem. Aigara Graubas filma "Circenīša Ziemassvētki" ir tipisku Holivudas filmu ideju pārnesums Latvijas vidē. Jāsaka godīgi, filmas sākumā biju skeptiska, taču "Circenīša Ziemassvētku" komandas entuziasms, svētku sezonas filmu klišejas iedzīvinot šodienas Latvijā, ir lipīgs, un seansā, kuru es apmeklēju, bērnu smieklu netrūka, kas noteikti ir laba zīme. Filma stāsta par policistu Ervīnu Dambi un viņa ģimeni, kā arī cietumnieku Bruno Circeni, kurš izbēg no cietuma mēnesi pirms soda beigām, un, protams, viņu ceļi krustojas. Viņu negaidītās attiecības palīdz katram no viņiem atrisināt kādas senas problēmas, un Dambju ģimenes bērni iesaista Circeni (tiesa, nezinot, kas viņš ir) vecāku problēmu risināšanā. Jāatzīst, ka uz ekrāna redzamā Latvija nav reāla vieta, un, jo ātrāk tādi skeptiski skatītāji kā es pieņems, ka filmai nav ambīciju būt reālistiskam šodienas spogulim, jo ātrāk izdosies beigt brīnīties par to, kā Dambju ģimene var atļauties gan dzīvokli, gan greznu, lielu un plašu lauku māju, un vairāk pievērsties filmas entuziasmam pavisam nopietni attīstīt dažādus jocīgus un neticamus notikumu pavērsienus.
Jāsaka, ka "Circenīša Ziemassvētkos" redzamā Latvija ir tiešām tāda, pēc kuras gribētu tiekties, piemēram, modernais cietums, kurā tiek piemērotas mūsdienīgas ieslodzījuma metodes, no kura izbēg Bruno Circenis, atsaucīgie un ar dzīvi apmierinātie policisti, bet it sevišķi galvenais varonis Ervīns Dambis, kurš paziņām norāda, ka jāmaksā nodokļi, lai varētu dzīvot labā valstī, ir lietas un parādības, ko gribētu redzēt arī dzīvē, ne tikai Ziemassvētku pasaku filmā.
"Circenīša Ziemassvētki" ir negaidīti sirsnīga filma, kuras stāsts nav īpaši oriģināls un sižeta pavērsieni ir paredzami, bet tam nav lielas nozīmes, jo filmas veidotājiem ir izdevies izveidot savu stilu un to noturēt visas filmas garumā, radot darbu, ko ir interesanti skatīties un kas pārsteidz, neskatoties uz to, ka visiem jau zināms, ar ko filma beigsies. Īpaši jāizceļ filmas mazākie aktieri, Dambju ģimenes bērni, ko atveido Bille Siliņa un Vilhelms Auders, jo Ziemassvētku filmu veiksmes vai neveiksmes ir ļoti tieši atkarīgas no bērnu aktierspēles, un šiem jaunajiem aktieriem viņiem uzticētais ir izdevies.
Otrs jaunais Ziemassvētku stāsts, kas nonācis uz ekrāniem, ir igauņu režisora Jāka Kilmi režisētā filma "Ziemassvētki džungļos", kas tapusi studijā "Lokomotīve" kā starptautiska kopprodukcija. Filma savu Igaunijas pirmizrādi piedzīvoja jau 2020. gadā, bet uz Latvijas ekrāniem pandēmijas ierobežojumu dēļ nonāca vien šogad, jo galu galā Ziemassvētku filmu var izrādīt tikai attiecīgajā sezonā. "Ziemassvētki džungļos" ir stāsts par 10 gadus veco Paulu, kura ar savu māsu un mammu brauc pie tēta uz Indonēziju, kur viņš strādā kā zinātnieks. Ģimenes ierašanās rada spriedzi starp vecākiem, jo tētim visu laiku ir jāstrādā, bet Paula, ticot, ka spriedzi vecāku starpā var atrisināt Ziemassvētku brīnums, dodas džungļos meklēt Ziemassvētku šamani, kas, viņasprāt, ir vietējā Santaklausa versija. Arī šajā filmā Ziemassvētku brīnums, ko bērns meklē, ir vecāku salabšana un problēmu atrisināšana, bet tā nav vienīgā filmas tēma.
"Ziemassvētki džungļos" ir filma, kas vienlaikus runā par daudz ko, tostarp, piemēram, par ģimenes vērtībām, dabas aizsardzību, atbildību pret dabu un attiecībām ar citām kultūrām. Jāsaka, ka atvērto tēmu filmas mērogam ir par daudz, tāpēc brīžiem nav skaidrs, kāpēc filmas tēli dara konkrētas lietas un izvēlas konkrētas rīcības, kas savukārt rezultējas tajā, ka skaistās vietas un neparastie notikumi uz skatītāju neatstāj tik spēcīgu emocionālo iespaidu. "Ziemassvētki džungļos" ir filma, kas gandrīz pilnībā uzņemta ārpus Latvijas, un tās starptautiskais vēriens un ambīcijas noteikti ir ievērības vērtas, turklāt filmas operatora darbs nezināmo vidi padara par piedzīvojumu.
Noslēgumā gribu īsi apskatīt divas īsfilmas, kas arī kaut daļēji atbilst Ziemassvētku filmu žanram. Kā pirmo gribu minēt Edmunda Jansona režisēto animācijas filmu "Bize un Neguļa" (2017), kas stāsta par Bizi, kuras ģimenē Ziemassvētku laikā ienāk brālītis. Bizei ir ļoti grūti pieņemt to, ka vecāku uzmanība tagad ir jādala ar brālīti, tāpēc viņa kopā ar savu iedomu draugu Neguļu izdomā plānu, kā brālīti aizsūtīt uz Mēnesi. Ziemassvētki šajā filmā ir fons, kas palīdz risināt ģimenes attiecības, tas ir, meitas greizsirdību pret jaunāko brālīti.
"Bize un Neguļa" ir patiesi sirsnīgs un aizkustinošs darbs, kas vienkāršā un pārliecinošā veidā runā par izaicinošām tēmām, un ceru, ka šo filmu regulāri svētkos rādīs televīzijā, tādējādi nodrošinot iespēju skatītājiem iepazīties ar mūsdienu Latvijas animācijas īsfilmām, kas pierāda, ka animācija var runāt saprotamā valodā par sarežģītām emocijām.
Savukārt otra filma latviešu kino jomā vistuvāk varētu atbilst iepriekš pieminētajam Ziemassvētku šausmu kino apakšžanram. Astras Zoldneres 2014. gada īsfilma "Trauslā sirds" stāsta par morga darbinieci, kuru izsauc strādāt Ziemassvētku vakarā, jo viņai atšķirībā no kolēģiem nav ģimenes, ar ko būt svētku vakarā kopā. Uzsākot savu maiņu morgā, viņa sastopas ar kādu vīrieti, kurš izrādās dzīvāks, nekā sākotnēji likās, un viņiem rodas īss, bet kaislīgs romāns. Negaidītā vieta un neparedzamie notikumi, runājoši līķi un traģikomiskā filmas noskaņa "Trauslo sirdi" padara par negaidītu un interesantu kinematogrāfisku piedzīvojumu. Protams, saikne ar Ziemassvētkiem te ir nosacīta, bet citos svētkos tomēr diez vai šāds notikums varētu atgadīties.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
