Kā 'dižais Amerikas vientuļnieks' Edgars Po kļuva par 'Netflix' varoni

Filmas pamatā ir literārs darbs – Luisa Baiarda 2003. gadā iznākušais romāns, kurā galvenais varonis gan ir cits personāžs – pensionētais detektīvs Augustuss Landors, kuru Vestpointas akadēmijas vadība uzaicina palīgā izmeklēt kāda kadeta nāves mīklainos apstākļus. Filmā Landoru atveido Kristians Beils, un nav grūti viņa tēlā un izmeklēšanas metodēs sazīmēt paralēles ar citu leģendāru detektīvu – Šerloku Holmsu. Izmeklēšanas gaitā viņš iepazīstas ar kādu no akadēmijas kadetiem – jauno literātu Edgaru Po, kurš piedāvā Landoram savu palīdzību izmeklēšanā un demonstrē ne tikai izcilas zināšanas literatūras vēsturē, bet arī lieliskas detektīva prasmes. Tādējādi gan romāns, gan filma, bez šaubām, apspēlē mūžveco detektīvliteratūras tropu – izmeklētāju tandēmu ar ģēniju un viņa palīgu, kā to piekopa gan Konans Doils, gan Agata Kristi, gan arī neskaitāms viņu pakaļdarinātāju pulks.

Turklāt Edgara Po parādīšanās šajā filmā nav tikai "vēsturisks kuriozs" – tai ir nesalīdzināmi lielāka nozīme tieši rakstnieka daiļrades kontekstā. Kaut gan pieminēju gan Arturu Konanu Doilu, gan Agatu Kristi, daudzi literatūras pētnieki ir vienisprātis, ka par detektīvžanra aizsācēju uzskatāms tieši amerikānis Po (un, protams, brits Vilkijs Kolinss), kurš pirmais izstrādāja gan klasiskā detektīvsižeta shēmu, gan ģeniālā detektīva un viņa pārinieka modeli. Runa ir par stāstiem "Slepkavība Morgielā" un "Nozagtā vēstule", kuros francūzis Dipēns kopā ar savu draugu (kurš stāstos funkcionē kā vēstītājs tāpat kā doktors Vatsons un kapteinis Heistingss) spēj atklāt mīklainus noziegumus ar indukcijas metodi, no detaļām iegūstot kopainu (Konans Doils to savos darbos vēlāk neprecīzi dēvēja par dedukciju).