​Kāda ir darba jēga? Organizāciju psiholoģe Katrīna Ošleja par filmu 'Pēc darba'

Mūsu kultūrā darbs lielā mērā definē cilvēka identitāti un to, cik veiksmīgs viņš ir. Kad satieku paziņas, kurus neesmu redzējusi ilgus gadus, vai iepazīstos ar jauniem, viena no pirmajām lietām, ko uzreiz viens par otru noskaidrojam, – ko dari darbā, ar ko nodarbojies? Man reizēm tas atgādina tādu kā suņu saostīšanos, kurā notiek otra identitātes noskaidrošana. Tieši vaicāt „Kas tu esi? Kas ir tavas vērtības? Cik vērtīgs tu vari būt man?" laikam nebūtu pieklājīgi un atbildēt arī būtu grūti.

Jautājums „Ar ko tu nodarbojies?" ļauj noskaidrot visu šo informāciju netiešā un sociāli pieņemamā veidā. Tieši par to ir šī filma. Kā mēs sevi definējam caur darbu, ko mums nozīmē darbs, kāda ir tā funkcija, vai mēs spētu dzīvot bez darba, kā dažādās kultūrās tiek interpretēta darba esamība vai neesamība, kas mūs sagaida nākotnē, kad darbs transformēsies tehnoloģiju attīstības dēļ?

Šīs filmas autors, starptautiski atzīts režisors Ēriks Valters Gandīni (Erik Walter Gandini) to radījis kādaļu no socioloģiska izpētes projekta "The Future Through the Present" sadarbībā ar sociologu Rolandu Paulsenu. Filma caur reāliem stāstiem pēta darba ētikas jautājumus četros kontinentos, ietverot stāstus no ASV, Dienvidkorejas, Kuveitas un Itālijas. Stāsti aizrauj, pārsteidz, liek reflektēt un uzdot sev jautājumus – kā tas ir mūsu kultūrā Latvijā; ko es novēroju savā darba vietā; ko man personiski nozīmē darbs; vai varu caur darbu realizēt savas vajadzības; kura varoņa stāsti man ir pievilcīgi un kuri ļauj just atvieglojumu, ka man tas nav savā darba dzīvē jāpiedzīvo? ASV un Dienvidkorejas, arī Kuveitas darba kultūras līnijā pat piedzīvoju pateicību par savu likteni. Tik ierasts ir sūdzēties par darbu, bet pēc filmas, iespējams, ieraudzīsiet savu darba dzīvi pilnīgi jaunām acīm.

Filmas varoņu stāsti ļauj mums ne tikai izzināt to, kas ir tagadnes realitātē, bet arī pētīt iespējamo nākotni caur dažādiem scenārijiem – kādi izaicinājumi gaida cilvēci pasaulē, kur nav algota darba; ar ko aizpildīt šo laiku, lai izjustu pašrealizāciju? Itālijas bagāto ģimeņu pēcteči nekad nav strādājuši tādu darbu, tomēr atrod nodarbošanās, kas viņiem ļauj piepildīt sevi. Pilnīgi pretējs ir Kuveitas stāsts par bagātu valsti, kurā nepastāv risks būt atlaistam, jo tiek radītas mākslīgas darbavietas. Dienas paiet bezpersoniskos birojos, spēlējot datorspēles un skatoties filmas, jo nav nekā cita, ko darīt. Cilvēki piedzīvo jēgas trūkumu, depresiju un nomāktību. Tikpat bezjēdzīgu sajūtu var piedzīvot arī Dienvidkorejas vai ASV scenārijā, kur darbs ir viss, kas cilvēkiem dzīvē ir; viņi riskē ar veselību un zaudē attiecības ar tuvākajiem. Dienvidkorejas konfuciānisma darba ētika attīstījusies jau līdz tādai pakāpei, ka valdība ar likumu noteikusi darba datoru automātisku un obligātu izslēgšanos līdz ar darbdienas beigām. Televīzija translē reklāmas, kurās rosina idejas par citiem laika pavadīšanas veidiem ārpus darba. Rodas jautājums – vai tiešām cilvēkiem jau tiktāl zuduši priekšstati par brīvā laika pavadīšanas iespējām, ka tas jāpasaka priekšā ar reklāmām? Šis scenārijs ļauj pētīt citu nākotni – ar ko cilvēcei jārēķinās, ja tā izvēlas apsēstību ar ekonomisko izaugsmi un produktivitāti?

Cik paradoksāli un vienlaikus pašsaprotami – gan pārņemtība ar darbu, gan darba trūkums kā divas galējības izdedzina un padara eksistenci nožēlojamu.

Biju pārsteigta, ka it kā tik racionāla un varbūt pat garlaicīga tēma kā darbs var raisīt eksistenciālas pārdomas par jēgu un arī spēcīgas emocijas. Iespējams, to izraisa ne tikai saturs, bet arī estētiskā puse – darba dzīve biroju ainavās modernās ēkās, neviesmīlīgais karstais klimats Kuveitā un plašie iepirkšanās centri, depresīvās, vienveidīgās ēkas un ainavas ASV kontrastā ar Itālijas zaļajiem, sulīgajiem dārziem, ar vēsturi bagātīgi piesātinātiem interjeru skatiem. Arī filmas skaņu celiņš man likās inovatīvs – brīžiem tiek atkārtotas un ritmizētas stāstnieku frāzes, kas saliek treknus akcentus uz konkrētai darba ētikai raksturīgo (īpaši komisku tas padarīja hiperaktīvā motivācijas trenera stāstu no ASV). Tādas mazas rozīnītes caurvij visu filmas estētiku. Katrā ziņā filma ir baudījums acīm, ausīm, prātam un sirdij ar labu humora un ironijas devu, tomēr saglabājot nemoralizējošu, patiesi ieinteresētu pētnieka skatu. Jūtams, ka filmas autori nevēlas vienkārši kritizēt realitāti, ko dokumentālās filmas bieži dara. Viņi aicina iztēloties citu, iespējams, labāku nākotni. Ēriks Gandīni vaicā: "Vai mēs spēsim atbrīvot sevi no "darbisma", gandrīz reliģiskās pārliecības, ka darbs ir mūsu eksistences centrā? Vai arī turpināsim strādāt darba dēļ?" Režisors atsaucas uz zviedru sociologa Rolanda Paulsena rakstīto par "Darba ideoloģiju", kas pamato, ka mums jāturpina strādāt tikpat daudz kā agrāk vai pat vairāk, neatkarīgi no tā, cik efektīvas kļūst tehnoloģijas, un vaicā: "Kāpēc šī darba ideoloģija ir tik spēcīga, kāpēc šīs bailes un vērtības ir tik pastāvīgas – tas ir noslēpums, kas rosināja šo filmu".

Nacionālā Kino centra rīkotais Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu prezentāciju forums Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 150 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar tematiski un stilistiski daudzveidīgām pēdējo gadu filmām. Šogad foruma filmu programmas seansi notiek no 5. līdz 10. septembrim kinoteātrī "K.Suns" Rīgā, Cēsīs, Rēzeknē, Talsos un Limbažos, kā arī tiešsaistē www.filmas.lv. Plašāk par programmu – Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma mājaslapā.