Vai nāve ir vienīgais ceļš uz brīvību? Fotogrāfs Arnis Balčus par filmu 'Anhell69'

Kolumbiešu režisora Teo Montojas filma "Anhell69" ir par kvīru kopienu Medeljinā Kolumbijā. Filmas galvenie varoņi ir jauni homoseksuāli vīrieši agrīnajos divdesmit, no kuriem lielākā daļa sapņo par dzimuma maiņu, taču tai pat laikā nespēj iztēloties sevi nākotnē. Pats režisors filmu pozicionē kā trans-filmu, ar to norādot ne tikai uz varoņu seksualitāti, bet arī filmas starpžanriskumu, kas sastāv no kastinga tipa intervijām, tēlainiem inscenējumiem, pilsētas skatiem, arhīva kadriem, aizkadra balss un citiem elementiem. Kādā intervijā režisors savu darbu pielīdzina dīdžejam, kas pultī miksē dažādas skaņas. Filmas kopsaucējs ir nāve – filmas autors un narators, guļot zārkā, braukā pa Medeljinas ielām, no viņa uzzinām par vairāku varoņu nāvi, tāpat neizpaliek regulāras atsauces uz Kolumbijas nežēlīgo konfliktu vēsturi, kas prasījusi simtiem tūkstošu cilvēku dzīvību.

Kolumbijā mirt jaunam vardarbīgā nāvē ir kanons daudzās paaudzēs. Vēsturiski vara nav kautrējusies likt lietā nežēlīgu vardarbību pret opozīciju un nepaklausīgiem civiliedzīvotājiem; narkotiku karteļiem un bandām savstarpējo konfliktu risinājumos nogalināšana ir bijusi norma, bet nabadzība un nevienlīdzība velkas līdzi kopš koloniālisma laikmeta. Tikai 2016. gadā noslēdzās teju 60 gadus ilgušais pilsoņu karš (tas nebūt nebija pirmais), kad miera līgumu parakstīja valdība, narkotiku karteļi un dažādās militārās organizācijas. Lai arī Kolumbijā vairs nav atklāta militāra konflikta, pēdējos gados tiek reģistrētas ap 12-14 tūkstošu slepkavību gadā, un tas ir gandrīz tikpat, cik iepriekšējā desmitgadē. Narkobaronu Pablo Eskobaru joprojām daudzi uzskata par Robinu Hudu, bet narkotikas arī tagad stutē valsts ekonomiku.

Uzaugt bez tēva, pārdozēt narkotikas, nozagt, lai izdzīvotu, gribēt maukt prom pie pirmās izdevības – tā ir sociālā realitāte, kurā mīt filmas galvenie varoņi. Un nāve ir tiktāl klātesoša, ka režisors pat izspēlē zinātniskās fantastikas ainas, kur Medeljinas iedzīvotāji ļaujas spektrofīlijai – seksuālām orģijām ar spokiem –, jo pilsētā mirušo ir tik daudz, ka visiem kapos nepietiek vietas. "Nāve tiek pārāk stigmatizēta," saka viens no filmas varoņiem, sakot, ka dzīve bieži vien ir nežēlīgāka, grūtāka un sāpīgāka par nāvi. Pat slavenajā Barrankiljas karnevālā gala rituāls ir bēru gājiens ar zārkiem un "miroņiem". Kolumbiešiem nāve ir viņu kultūras sastāvdaļa, ar ko viņi saskaras biežāk, nekā mēs ar Dziesmu svētkiem.

Līdzās nāvei filma runā par brīvību. Lai arī filma mūs ved uz citu pasaules malu un gribētos teikt, ka mēs Latvijā dzīvojam drošākā un taisnīgākā pasaulē, "Anhell69" aicina domāt arī par Latvijas jauniešiem, it īpaši tiem, kuri izjūt sevi kā autsaiderus. Jauniešiem ķermenis ir veids kā paust savu identitāti, reizēm pat vienīgais, pār ko tiem ir vara. Sava ķermeņa tetovēšana, apzīmēšana, rētošana, arī dzimuma fluīdums, seksuāla pašnoteikšanās, antisociāla uzvedība ir ne tikai veids, kā apliecināt savu eksistenci, bet arī šodienas protesta forma pret pieaugšanu jeb nolemtību paklausīga pilsoņa dzīvei sistēmā, ar kuru viņiem ir grūtības identificēties un kurā viņi jūtas bezspēcīgi ko mainīt. Režisors teju visiem jauniešiem filmā jautā par to, kā viņi redz savu nākotni, bet neviens nespēj to iztēloties. Daudzi redz nāvi kā izeju, citi vēlas aizmukt no realitātes emigrējot. Politika, ekonomika, vide, sabiedrības attiecības, tradīcijas, vērtības, kultūra ietekmē jaunās paaudzes mentālo klimatu, bet audzināšana un izglītība ir veids, kā represēt citādību un no bērna izveidot jaunu maiņu iedibinātās kārtības uzturēšanai.

Bezcerība par nākotni, jo šodienas pasaule ir netaisnīga un nežēlīga un nav ticības spējai ko mainīt, ir šī laikmeta epidēmija, ar ko sirgst jaunieši visā pasaulē. Un zāles tam ne vienmēr ir ķīmija vai Tvaika iela, bet gan sociālās vienlīdzības veicināšana, vērtību un attieksmju maiņa, centieni mazināt plaisu starp varu un sabiedrību, bagātiem un nabagiem; vairot toleranci un empātiju. Ja jaunajai paaudzei nav sajūtas, ka viņi var ko mainīt, dzīves jēga var likties bezjēdzīga jebkurā režīmā. Šajā ziņā filma uzdod globālu jautājumu, kas ir gana neērts arī mums pašiem, – vai mēs veidojam un uzturam tādu sabiedrības modeli, kurā nākamā paaudze dzīvos labāk nekā mēs?

Nacionālā Kino centra rīkotais Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu prezentāciju forums Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 150 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar tematiski un stilistiski daudzveidīgām pēdējo gadu filmām. Šogad foruma filmu programmas seansi notiek no 5. līdz 10. septembrim kinoteātrī "K.Suns" Rīgā, Cēsīs, Rēzeknē, Talsos un Limbažos, kā arī tiešsaistē www.filmas.lv. Plašāk par programmu – Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma mājaslapā.