Vai nāve ir vienīgais ceļš uz brīvību? Fotogrāfs Arnis Balčus par filmu 'Anhell69'

Kolumbiešu režisora Teo Montojas filma "Anhell69" ir par kvīru kopienu Medeljinā Kolumbijā. Filmas galvenie varoņi ir jauni homoseksuāli vīrieši agrīnajos divdesmit, no kuriem lielākā daļa sapņo par dzimuma maiņu, taču tai pat laikā nespēj iztēloties sevi nākotnē. Pats režisors filmu pozicionē kā trans-filmu, ar to norādot ne tikai uz varoņu seksualitāti, bet arī filmas starpžanriskumu, kas sastāv no kastinga tipa intervijām, tēlainiem inscenējumiem, pilsētas skatiem, arhīva kadriem, aizkadra balss un citiem elementiem. Kādā intervijā režisors savu darbu pielīdzina dīdžejam, kas pultī miksē dažādas skaņas. Filmas kopsaucējs ir nāve – filmas autors un narators, guļot zārkā, braukā pa Medeljinas ielām, no viņa uzzinām par vairāku varoņu nāvi, tāpat neizpaliek regulāras atsauces uz Kolumbijas nežēlīgo konfliktu vēsturi, kas prasījusi simtiem tūkstošu cilvēku dzīvību.

Kolumbijā mirt jaunam vardarbīgā nāvē ir kanons daudzās paaudzēs. Vēsturiski vara nav kautrējusies likt lietā nežēlīgu vardarbību pret opozīciju un nepaklausīgiem civiliedzīvotājiem; narkotiku karteļiem un bandām savstarpējo konfliktu risinājumos nogalināšana ir bijusi norma, bet nabadzība un nevienlīdzība velkas līdzi kopš koloniālisma laikmeta. Tikai 2016. gadā noslēdzās teju 60 gadus ilgušais pilsoņu karš (tas nebūt nebija pirmais), kad miera līgumu parakstīja valdība, narkotiku karteļi un dažādās militārās organizācijas. Lai arī Kolumbijā vairs nav atklāta militāra konflikta, pēdējos gados tiek reģistrētas ap 12-14 tūkstošu slepkavību gadā, un tas ir gandrīz tikpat, cik iepriekšējā desmitgadē. Narkobaronu Pablo Eskobaru joprojām daudzi uzskata par Robinu Hudu, bet narkotikas arī tagad stutē valsts ekonomiku.