Viss ciems. Sociālantropoloģe Aivita Putniņa par filmu 'Pārāk tuvu'

Mana kolēģe Zane Linde-Ozola šovasar vienā no sarunu festivāla "Lampa" diskusijām (1) teica – mēs zinām, lai uzaudzinātu bērnu, ir nepieciešams vesels ciems. Vesels ciems ir arī nepieciešams, lai bērnu seksuāli izmantotu. Diskusijā šī doma tā arī palika karājoties gaisā un nekur neaizveda. Tādas domas ir neērtas, jo liek apsvērt gaužām neērto sabiedrības līdzatbildību vardarbībā pret bērniem. Botonds Pišēks filmā "Pārāk tuvu" burtiski demonstrē, kā vesels ciems piedalās šādā vardarbības aktā. Mākslinieciskie paņēmieni ir tieši un asi, vardarbības upuri ir atklāti parādīti, filmā daudz upura tuvplānu un dzīves detaļu. Ciemam ir saglabāta anonimitāte. Viedoklis par (ne)iespējamo vardarbību izskan anonimizēti, fonā, kadrā parasti rādot upura māti, galveno filmas varoni, ejot cauri ciemam.

Pēc filmas man bija grūti saprast, vai neērtības sajūta rodas no vardarbības fakta, līdzatbildības paralēlēm vai kameras un stāstījuma fokusa. Ir skaidrs un racionāls pamatojums filmas scenārijam, tā pamatā ir galvenās varones stāsts. Tas sākas ar brīdi, kad viņa atklāj, ka dzīvesbiedrs ir seksuāli izmantojis viņas meitu, un nostājas bērna pusē. Sausie fakti ir gana nežēlīgi, jo noziegums tiek atklāts, pateicoties upura atkārtotai viktimizēšanai, sagādājot tiesai "pierādījumus" varmākas notiesāšanai. Savā ziņā filma turpina "pierādījumu" procesu, rādot, kā ģimene izolējas un ierobežo savu dzīvi, kad varmāka ir izcietis sodu un atgriežas ciemā. Sēta, kuru filmas varone uztur pret ciemu ap savu pasauli, kontrastē ar atklātību kameras priekšā, atsedzot bērnu dzīves un caur tām stāstot par piedzīvoto vardarbību. Meita pati par piedzīvoto runā netieši, caur zīmējumiem; tajos vardarbības pieredze izpaužas kā ilgtermiņa process, kur pašu vardarbības aktu pavada daudz acu un viedokļu. Viss ciems. Tāpēc ir mulsinoši pievienoties ciemam un sekot līdzi filmas varoņiem.

Pirms pāris gadiem mēs ar kolēģiem veicām pētījumu Latvijā par to, kā kopienas un ģimenes tiek galā ar vardarbību ģimenē. "Me too" kustība sākās ar vardarbības nosaukšanu vārdā. Sievietes, ar kurām es runāju, vardarbību vārdā nesauca un apzīmēja ar "tas". Ar laiku es sāku uzdot precizējošu jautājumu, vai tad arī viņas piedzīvojušas "to", un viņas mani uzreiz saprata un stāstīja, kā pēc bērnu izaudzināšanas un "tā" piedzīvošanas ir atstājušas gadiem iekopto dzīvesvietu un sākušas dzīvi no jauna. Bez varmākas. Jautājot, kāpēc šis lēmums pieņemts tik vēlu, visbiežāk tiek minēts atzīšanās kauns un iespējamais apkārtējo nosodījums. Viņas ir pārsteigtas, kad bērni izsaka atbalstu lēmumam no vardarbīgām attiecībām aiziet un, izrādās, "to" visu laiku ir redzējuši un jutuši. Viena no šīm izdzīvotājām stāsta, ka arī viņas meita dzīvo vardarbīgās partnerattiecībās, par to liecina biežie sasitumi, taču pārtraukt to varot tikai meita pati – tajā brīdī, kad sapratīs, ka nepieciešama palīdzība.

Ar seksuālo vardarbību pret bērniem ir sarežģītāk. Vienīgais patlaban pieejamais pārskats par situāciju Latvijā (2) ir veidots no ierobežotiem krīžu centru sniegtiem datiem un rāda, ka filmā atainotais modelis, kā notiek seksuālā vardarbība pret bērnu, ir tipisks Latvijas situācijai. Upuris visbiežāk ir meitene, biežāk sastopamais varmāka ir bērna patēvs, bet vardarbības faktu ģimenē ir pamanījis nevardarbīgais vecāks. Seksuālā vardarbība ir visslēptākā vardarbības forma, kuru grūtāk pamanīt un vēl sarežģītāk apstiprināt. Ja jau pieaugušam cilvēkam ir grūti nosaukt vardarbību vārdā, tad bērnam tas ir īpaši sarežģīti, ņemot vērā to, ka te varbūt jāpiemin „valodā neeksistējošas" ķermeņa daļas.

Aizdomām pretim nostājas ciems ar saviem skaidri artikulētajiem priekšstatiem un skaidrojumiem par notikušo. Arī filmā notiekošo gana viegli izskaidrot ar galvenās varones apdraudējuma paranoju, lietu haosu mājā un biežo smēķēšanu visas filmas laikā. Viņa nedzīvo tipisko ciema sievietes dzīvi un, iespējams, tieši tas viņai ļāvis noticēt bērnam, nevis ciemam. Otrai pusei ir daudz lielāks svars – cienījamas ģimenes statuss ciemā, reliģiskā piederība un aktīva dalība kopienas dzīvē.

Ir daudz iemeslu, kāpēc ciems paliek vienots atbalstā varmākam. Lietām ir sava pierastā kārtība un secība, un ir vieglāk šīs kārtības apdraudējumu ignorēt, apšaubīt tā leģitimitāti, atrodot vainu upura neiederībā. Filmas varones aiziešana no ciema ir gan loģisks situācijas atrisinājums un jaunas dzīves sākums viņas bērniem, gan paša ciema netieši izvēlētā izeja no situācijas. Vardarbība ir ļoti neērta padarīšana, tā salauž cilvēku dzīves un, kā norādīts jau minētajā ziņojumā par situāciju ar seksuālo vardarbību pret bērniem Latvijā, ar laiku kļūst teju neiespējami saprast, kur nodalāmas vardarbības saknes, izpausmes un sekas, īpaši tad, ja upuris paliek izolēts un sāk vērsties pret sevi un citiem.

Vardarbības skaļa atmaskošana un nosaukšana vārdā izaicina un grauj ciema dzīves pierasto kārtību, parādot šīs kārtības iluzoro dabu un līdzdalību vardarbības atražošanā. Tā nu iznācis, ka es arī dzīvoju tādā ciemā, kur, kā parlamenta pirmā persona publiski apliecinājusi medijos un sociālo tīklu ierakstos (3) , "jebkādas izmaiņas, kas saistītas ar vērtību jautājumiem, Latvijas Republikas Satversmi un citām lietām, tikmēr, kamēr Saeima sargās šīs vērtības ar Saeimas vairākumu, netiks izgrozītas" un tāpēc tiksim pie "atsevišķa likuma", kas pārinterpretēs vardarbības iemeslus atbilstoši šīm vērtībām. Filma „Pārāk tuvu" piedāvā skaudru skatījumu uz ciema solidaritātes sekām, pievelkot tuvplānā un dodot balsi tam, ko upurējam uz "vērtību" altāra.

Nacionālā Kino centra rīkotais Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu prezentāciju forums Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 150 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar tematiski un stilistiski daudzveidīgām pēdējo gadu filmām. Šogad foruma filmu programmas seansi notiek no 5. līdz 10. septembrim kinoteātrī "K.Suns" Rīgā, Cēsīs, Rēzeknē, Talsos un Limbažos, kā arī tiešsaistē www.filmas.lv. Plašāk par programmu – Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma mājaslapā.

1. Diskusija "Kur rodas vardarbība?", https://festivalslampa.lv/lv/programma/pasakumi/2375
2. Izvērtējums par "Iespējamo seksuālo vardarbības gadījumu apzināšanu ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem", https://www.lm.gov.lv/lv/media/14357/download
3. Te es runāju par Saeimas priekšsēdētāja Edvarda Smiltēna interviju TV24 raidījumam "Ziņu TOP" 21.07.23, reproducēts https://www.facebook.com/watch/?v=1722840888231218