Viss ciems. Sociālantropoloģe Aivita Putniņa par filmu 'Pārāk tuvu'

Mana kolēģe Zane Linde-Ozola šovasar vienā no sarunu festivāla "Lampa" diskusijām (1) teica – mēs zinām, lai uzaudzinātu bērnu, ir nepieciešams vesels ciems. Vesels ciems ir arī nepieciešams, lai bērnu seksuāli izmantotu. Diskusijā šī doma tā arī palika karājoties gaisā un nekur neaizveda. Tādas domas ir neērtas, jo liek apsvērt gaužām neērto sabiedrības līdzatbildību vardarbībā pret bērniem. Botonds Pišēks filmā "Pārāk tuvu" burtiski demonstrē, kā vesels ciems piedalās šādā vardarbības aktā. Mākslinieciskie paņēmieni ir tieši un asi, vardarbības upuri ir atklāti parādīti, filmā daudz upura tuvplānu un dzīves detaļu. Ciemam ir saglabāta anonimitāte. Viedoklis par (ne)iespējamo vardarbību izskan anonimizēti, fonā, kadrā parasti rādot upura māti, galveno filmas varoni, ejot cauri ciemam.

Pēc filmas man bija grūti saprast, vai neērtības sajūta rodas no vardarbības fakta, līdzatbildības paralēlēm vai kameras un stāstījuma fokusa. Ir skaidrs un racionāls pamatojums filmas scenārijam, tā pamatā ir galvenās varones stāsts. Tas sākas ar brīdi, kad viņa atklāj, ka dzīvesbiedrs ir seksuāli izmantojis viņas meitu, un nostājas bērna pusē. Sausie fakti ir gana nežēlīgi, jo noziegums tiek atklāts, pateicoties upura atkārtotai viktimizēšanai, sagādājot tiesai "pierādījumus" varmākas notiesāšanai. Savā ziņā filma turpina "pierādījumu" procesu, rādot, kā ģimene izolējas un ierobežo savu dzīvi, kad varmāka ir izcietis sodu un atgriežas ciemā. Sēta, kuru filmas varone uztur pret ciemu ap savu pasauli, kontrastē ar atklātību kameras priekšā, atsedzot bērnu dzīves un caur tām stāstot par piedzīvoto vardarbību. Meita pati par piedzīvoto runā netieši, caur zīmējumiem; tajos vardarbības pieredze izpaužas kā ilgtermiņa process, kur pašu vardarbības aktu pavada daudz acu un viedokļu. Viss ciems. Tāpēc ir mulsinoši pievienoties ciemam un sekot līdzi filmas varoņiem.