Aktrise un režisore Dzidra Ritenberga (1928–2003) 29. augustā svinētu 95. gadu jubileju, un Nacionālā Kino centra portāls filmas.lv sadarbībā ar Latvijas Nacionālā arhīva Valsts Kinofotofonodokumentu arhīvu šo faktu piemin ar plašu jubilāres filmu kolekciju – 17 spēlfilmas (1956–1990), kurās var izsekot gan aktrises, gan režisores rokraksta attīstībai. Visas kolekcijā ievietotās filmas no 29. augusta tiešsaistē pieejamas sabiedrībai visā Latvijas teritorijā bez maksas un bez laika ierobežojuma.
Kā vēsta Latvijas Nacionālā kino centra pārstāve, kino pētniece Kristīne Matīsa, Latvijas kino vēsturē Dzidra Ritenberga ir unikāla personība – spilgta un temperamentīga aktrise, kas radošā mūža pilnbriedā pievērsusies režijai un radījusi nozīmīgus kinodarbus, kuru centrā visbiežāk ir emocionāli piepildīti, sarežģītu likteņu rūdīti sieviešu tēli. Dzidra Ritenberga ir arī starptautiski visplašāk ievērotā Latvijas kinoaktrise – par galveno lomu ukraiņu kinematogrāfistu spēlfilmā "Malva" (1956) viņai piešķirts Venēcijas kinofestivāla Volpi kauss par gada labāko aktrises darbu, tādējādi ierindojot talantīgo latvieti starp pasaules klases kinozvaigznēm.
Kurzemē, Dundagas apkaimē dzimusī Dzidra Ritenberga jau agri izvēlējās aktrises ceļu, un viņas pirmā kinoloma sakrita ar pēckara gadu nacionālā kino atdzimšanu – jaunais režisors Varis Krūmiņš uzaicināja viņu savas diplomdarba īsfilmas "Cēloņi un sekas" (1956) aktieru ansamblī, un Dzidras Ritenbergas efektīgā ministra kundze šajā tēlu galerijā izcēlās ar dzirkstošu vitalitāti. Jau drīz Varis Krūmiņš uzticēja aktrisei galveno lomu filmā "Atbalss" (1959), Jāņa Jaunsudrabiņa romāna "Aija" ekranizācijā, un Dzidras Ritenbergas Aija bija gan strauji pārgalvīga, gan slāpēti traģiska un pretrunu plosīta. Vēlreiz ar režisoru Vari Krūmiņu aktrise sadarbojusies filmā "Kara ceļa mantinieki" (1971), nospēlējot jaunu un enerģisku kolhoza priekšsēdētāju kā pretstatu Kārļa Sebra tēlotajam veterānam.
Zīmīgi, ka aktrises personības spēks mudinājis arī citus režisorus dot viņai līdzīgas lomas – padomjlaika tēlu sistēmā kolhoza priekšsēdētājs ir zināms simbols enerģiskai darbībai, prasmei risināt problēmas un izlēmīgi rīkoties, vadot lielu kolektīvu, bet arī piedzīvot emocionālus satricinājumus; šāda loma ir Dzidras Ritenbergas Elma režisora Pētera Krilova filmā "Durvis, kas tev atvērtas" (1984).
No Dzidras Ritenbergas agrīnajām kinolomām jubilejas kolekcija izceļ arī gandrīz amizanto inspektores Veltas Rozes tēlu režisores Adas Neretnieces filmā "Tava laime" (1960), kuru eleganti raksturojusi kinozinātniece Daira Āboliņa (pēcvārdā Dzidras Ritenbergas atmiņu grāmatai Es atradu laimi, 2021) – "Būtībā tieši Ritenbergas harizma izglābj šo filmu no laikmetam raksturīgās ražošanas romantikas."
70. gadu spilgtākā virsotne Dzidras Ritenbergas aktierdarbu virknē ir "jaunā vecmāmiņa" Mirdza, galvenā varoņa sievasmāte klasiskajā Jāņa Streiča komēdijā "Mans draugs – nenopietns cilvēks" (1975), un arī šim krāšņajam tēlam ir lieli nopelni filmas īpašās popularitātes veidošanā. Kopā ar Jāni Streiču veidots arī pieredzējušas un skarbas, tomēr cilvēciski noraizējušās ārstes tēls drāmā "Atcerēties vai aizmirst" (1981), tēlu no medicīnas darbinieku vides Dzidra Ritenberga atveido arī režisora Andra Rozenberga debijas spēlfilmā "Atspulgs ūdenī" (1977). Savukārt vēl viena enerģiska sievasmāte ar noslieci uz skandalēšanu ir Mikulānu Elza režisora Boļeslava Ruža ģimenes problemātikas filmā "Dunduriņš" (1974) ar Ģirtu Jakovļevu bijušā znota lomā.
Paralēli vēl citām 70. gadu vidus kinolomām Dzidra Ritenberga tomēr jau bija nobriedusi jaunam pakāpienam savā radošajā darbībā, studēja teātra režiju un debitēja kā kinorežisore ar spēlfilmu "Šīs bīstamās balkona durvis" (1976). Svarīga tēma, spraiga dramaturģija un jaunu aktieru ansamblis nodrošina debijai veiksmi, un Ritenberga turpināja radošo ceļu, turpmāk īpašu uzmanību veltot stipru, bet sarežģīta likteņa nomāktu sieviešu tēliem; par režisores sabiedroto vairākās filmās kļuva izcilā aktrise Astrīda Kairiša. Pirmā viņu sadarbība ir divsēriju filma "Trīs minūšu lidojums", kurā iekļaujas Kairišas atveidotās varones ceļš no bērnības lauku sētā caur kara pārdzīvojumiem līdz mūža darba rezumējumam. Melodramatisks stāsts par sievietes tiesībām uz personisku laimi ir spēlfilma "Vakara variants" (1980), bet desmit gadus vēlāk Dzidra Ritenberga uzņem divsēriju spēlfilmu "Valsis mūža garumā" (1990), kas kļūst par viņas pēdējo režijas darbu un pēdējo sadarbību ar Astrīdu Kairišu, bet vienlaikus par starta punktu jaunajai aktrisei Baibai Brokai, kura par savu kinodebiju saņem "Lielo Kristapu" kā labākā aktrise.
Atsevišķs tematiskais bloks Dzidras Ritenbergas radošajā darbībā, režisorei izvirzot sev arvien nopietnākus profesionālos uzdevumus, bija spriedzes filmas, dažkārt ar psiholoģiskā detektīva vai kriminālintrigas elementiem. Satraucošā pēckara bandītisma gaisotnē risinās filma "Pats garākais salmiņš" (1982), ko Ritenberga uzskatīja par savu labāko režijas darbu; īpatnējā "ārzemju detektīva" žanrā iekļaujas slepkavības izmeklēšana filmā "Pēdējā reportāža" (1986), kuras darbība notiek Vācijā, bet trillera potenciālu šķietami vienkāršā sadzīves situācijā spilgti apliecina psiholoģiskā drāma "Māja bez izejas" (1988), kur traģisku konfrontāciju piedzīvo slepens mīlētāju pāris (lomās Ināra Slucka un Jozs Budraitis) un trīs izbēguši cietumnieki (starp tiem arī Ģirts Ķesteris savā pirmajā kinolomā).
Astoņdesmitajos gados uzņemta arī filma "Svešs gadījums" (1985), kur maza meitene, kam nav naktsmāju, izraisa problēmas un sarežģījumus daudzu pieaugušo dzīvē, neviļus atklājot melus un puspatiesības.
Dzidras Ritenbergas jubilejas filmu kolekcija portālā filmas.lv skatāma no 29. augusta uz neierobežotu laiku, tādējādi papildinot pastāvīgi pieejamo Latvijas kinovēstures krājumu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
