Viņi neizgaisīs? Ceļotāja Zane Eniņa par filmu 'Mēs neizgaisīsim'

"Pat dēmoni neapmeklē šo vietu," savā repa dziesmā apgalvo pusaudzis Ruslans, viens no filmas "Mēs neizgaisīsim" (We Will Not Fade Away) varoņiem. Viņa vienaudži ir līdzīgās domās un velta savam dzimtajam ciematam Donbasā apzīmējumus no "garlaicīgas vietas" līdz "Ukrainas pakaļai". Arī pieaugušie necenšas atspēkot šo uzskatu – vienīgās darba vietas esot skola un veikals. Un jā, vīri dodas strādāt pazemē, ogļu šahtās. Galvenie filmas varoņi – pusaudži – savu ikdienu pavada, palīdzot ģimenēm: baro vistas, audzina mazākos brāļus un māsas, dara dažādus saimniecības darbus.

Brīvajā laikā viņi cenšas garlaicību kliedēt ar hobijiem – Ruslans repo, Andrejs labo motociklu, Liza glezno, Lera fotografē, bet Iļja sapņo par aktiera karjeru. Šajā ciemā viņa augstākais tēlojums ir Ziemassvētku vecīša loma, ar kuru jaunietis tiek galā lieliski. Abas mākslinieciski noskaņotās meitenes savos darbos iemūžina ciemata ikdienu, kur jau tā nabadzīgo apkārtni pilnīgā postažā pārvērtis karš. Filmas skaņu celiņu caurvij frontē dzirdamais šāvienu troksnis, ēkas ir ložu sacaurumotas, sagrautas un pamestas. Lera fotografē tukšas cietuma kameras, draudzenes portretus uz cauršautu vārtu fona, savas ģimenes ikdienas dzīvi. Liza glezno kailu koku zarus un pamestu rotaļu laukumu. Gan jauniešiem, gan filmas operatoram piemīt talants saskatīt skaisto šajā postažā.

Filmu caurvij jauniešu mīlestība pret saviem ģimenes locekļiem, vienlaikus var just, ka tuvinieku paustie uzskati viņus neiedvesmo un nepārliecina. Piemēram, Lerai no mātes jādzird lekcija, ka sievietes galvenais dzīves mērķis ir atbalstīt vīrieti dzīvē, bet Andreja tēvs dēla inženiertehniskos eksperimentus novērtē ar lamām. Par spīti tam, lai tiktu tuvāk sapnim par sava motocikla uzbūvēšanu, Andrejs rok kabeļus blakus uzrakstam "mīnēts" un tin nost alumīnija šķiedras no augstspriegumu līnijām.

Filma seko jauniešu garlaicības un bezcerības māktajai dzīvei, skaidri iezīmējot mērķi – pēc iespējas ātrāk aizbraukt prom. Daži sapņo par Kijivu, daži ironizē par Londonu, kur nekad nenonāks. Vienlaikus jauniešu sarunās iezogas arī skumjas, kad viņi izsaka savas domas, ka pēc 50 gadiem šī vieta vairs neeksistēs. Un arī netic zvaigžņu solījumiem par to, ka karš drīz beigsies – to viņi krītošajam mirdzumam lūguši vairākkārt.

Cerība un jauna enerģija filmā parādās pēc filmā neafišēta Ukrainas ceļotāja, sporta komentētāja Valērija piedāvājuma – viņš aicina filmas varoņus trenēties, lai jaunieši varētu piedalīties ekspedīcijā Himalajos. Viņiem treniņa process jāfilmē un jāsūta Valērijam. Filmas varoņi ar entuziasmu ķeras klāt uzdevumam, viņiem beidzot ir parādījies kāds dzīves mērķis. Tas piešķir jēgu arī ikdienai, jaunieši kļūst drošāki un pārliecinātāki par sevi. Aizkustinoši ir vērot, kā Andrejs gada nogalē sarūpē pārsteigumu savai vecmāmiņai, sarīkojot svētkus paša izgreznotā štābiņā vai paceļ virs tā Ukrainas karogu un to nofilmē – lai pasaule zina, ka Donbasā dzīvo ukraiņi. Jaunieši, tāpat kā mēs, seko līdzi sociālajos tīklos ievietotajiem video, kur redzamas Krievijas militārās tehnikas vienības – tanku rindas uz vilciena platformām. Tikai atšķirība ir tāda, ka tās dodas taisnā ceļā pie viņiem.

Ilgā gatavošanās šķiet daudz svarīgāka nekā tai sekojošā ekspedīcija. Procesā iesaistās arī ģimenes locekļi, pētot informāciju par Nepālu, Katmandu un Himalaju kalniem. Lai arī apkārtējie kopumā ir atbalstoši, tomēr netrūkst arī skeptiķu. Jaunieši viņiem neļaujas un noteiktajā laikā ir gatavi ceļam.

Ekspedīcija ilgst vien piecas dienas, bet to laikā pusaudži gan pārbauda savu fizisko varēšanu, gan komandas garu, gan atver acis pasaulei. Andrejs, veikli pārcērtot pār ceļam pakritušu koku, ar lepnumu saka, ka uzaudzis lauku ciematā. "Es nekad neko tik skaistu dzīvē neesmu redzējusi," vairākkārt apgalvo Liza. Ziedoši rododendru koki, cita kultūra, saullēkts virs sniegotajiem kalniem – tā ir unikāla pieredze, jo īpaši šiem jauniešiem.

Filmas beigās sirds sažņaudzas no domas, ka šī mierpilnā vide jauniešiem jāpamet un jāatgriežas kara klātbūtnes pilnajā ikdienā. To ukraiņu režisore Alisa Kovaļenko ar savu komandu skatītājiem ir aiztaupījusi – redzams vien mājupceļš, kur šoferis aizmigušos pusaudžus ved gar nodegušiem transporta līdzekļiem, militāro tehniku un izpostītajām mājām. Dažos teikumos mēs redzam arī viņu dzīves virzienu pēc ekspedīcijas – trīs jaunieši ir pametuši Ukrainu un studē ārzemēs, bet par divu likteni nekas nav zināms, jo sakari ar viņiem pārtrūkuši. Ciematu, kurā joprojām dzīvo vai dzīvoja galveno varoņu ģimenes, pārņēmusi un izpostījusi Krievija. Vienīgā cerība ir ticēt filmas nosaukuma solījumam par to, ka šie puiši un viņu tuvinieki nav no dzīves pagaisuši.

Nacionālā Kino centra rīkotais Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu prezentāciju forums Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 150 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar tematiski un stilistiski daudzveidīgām pēdējo gadu filmām. Šogad foruma filmu programmas seansi notiek no 5. līdz 10. septembrim kinoteātrī "K.Suns" Rīgā, Cēsīs, Rēzeknē, Talsos un Limbažos, kā arī tiešsaistē www.filmas.lv. Plašāk par programmu – Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma mājaslapā.