Kā rodas pasaules depresīviķi? Rakstnieks Vilis Lācītis par filmu 'Kalni'

Vienīgais, kas nemainās, ir pārmaiņu klātbūtne. Un pēdējā laikā ir tāda sajūta, ka līdz ar tehnoloģiju attīstību pārmaiņas notiek aizvien pieaugošā ātrumā, bet tam līdzi nāk šaubas gan par veco (ko pārmaiņu dēļ tagad saredzam no cita skatu punkta), gan par jauno (par ko vienkārši nevaram būt līdz galam pārliecināti, jo vēl neesam to līdz galam iepazinuši). Viena no šādām "jaunajām lietām" ir aizvien biežāk un intensīvāk izaicinātā kulturālā aksioma "īsts vīrietis".

Norvēģijā uzaugušā dāņu režisora Kristiāna Einshoja pirmā pilnmetrāžas dokumentālā filma "Kalni" ("Bjergene"), ko no 5. līdz 10. septembrim varēs noskatīties kinoteātrī "K.Suns", ir tieši par to. Filmas pamats ir gana traģisks, lai sagribētos raudāt – Kristiāna brālis Kristofers nomira no histiocistozes trīs gadu vecumā. Kad ārsti paziņoja vecākiem, ka mazulim nav atlicis daudz laika, ko dzīvot, tēvs Sorens sāka ar videokameru iemūžināt tos brīžus, kas nu bija atvēlēti. Tā sākās ģimenes apsēstība ar sava foto un video arhīva veidošanu, un lielu daļu filmas veido kadri no šī arhīva. Kādā intervijā Einshojs izteicies, ka veidot filmu par savu ģimeni, balstoties uz šo arhīvu, ir kā rakstīt dzejoli par vikingiem rūnu rakstā, vai arī par senajiem ēģiptiešiem hieroglifos. Izteiksmes līdzeklis sakrīt ar izteiktā saturu, tā sakot.