Ar vijoli pret nāves mašīnu. Muzikologs Orests Silabriedis par filmu 'Ložu simfonija'

Ar filmas "Children of Las Brisas" nosaukuma latviskojumu ("Ložu simfonija") Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma rīkotāji trāpa mērķī, jo pamatpārdomas pēc filmas noskatīšanās saistītas ar dzīves un mākslas līdzās nostatījumu. Kā nenovērtēt mākslu par zemu un kā nepiedēvēt mākslai to, ko tā nespēj?

Stāsts par trim jauniešiem risināts dramaturģijas ziņā dinamiski, ainas mijas labi pārdomātā temporitmā, un viens no skatītāja lielākajiem ieguvumiem ir Venecuēlas portretējums. Skaidrs, ka redzam tikai mazu daļiņu no šīs palielās valsts, tomēr ielu skati, ģimeņu iedzīves detaļas, krāsu salikumi, transportlīdzekļi, protesta gājieni un agresija pret protestantiem dod zināmu priekšstatu par to, kas Venecuēlā notika vēl Ugo Čavesa dzīves laikā un kas – pēc viņa nāves, kad, līniju it kā turpinot, valsti līdz neiedomājamai nabadzībai aizlaida Nikolasa Maduro režīms (politikas zinātāji atvainos šo paviršo definējumu).

Ģimene – mūzika – politika – dzīve. Uz šiem skriemeļiem balstīts viss stāsts, un nav nevienas atbildes, kas notiktu, ja kāds būtu rīkojies citādi. Ediksons mūziku mīl introverti neprātīgi, tomēr pienāk brīdis, kad viņš altu noliek plauktā un iet dienēt armijā, jo ģimenei nav iztikšanas, bet armijā izsniedz pārtikas pakas. Tajā pašā laikā viņa draugs Villijs kļūst slavens kā "tas protestētājs ar vijoli". Savukārt Disandra atvadās no mīļajiem tuviniekiem un brauc uz Limu, lai stātos darbā kādā no Peru orķestriem. Nekāda "happy ending" te nav. Jautājums: vai bija vērts tērēt tik ļoti daudz laika instrumenta spēles apguvei? Vai mūzika patiešām izrādījās patvērums un spārnotājs?

70. gadu vidū Venecuēlā ieviestā mūzikas mācīšanās programma "El Sistema" laika gaitā nesusi daudz augļu, sevišķi sociālajā jomā. Klasiskās mūzikas interesenti zinās arī kādus "El Sistema" izaudzinātus mūziķus, kas kļuvuši starptautiski pieprasīti, – slavenākais būs diriģents Gustavo Dudamels (Dudamel), vēl te ir Stavangeras orķestra iepriekšējais maestro (pirms Andra Pogas) Kristians Vaskess (Vásquez), Monreālas un Sandjego vadonis Rafaelo Pajare (Payare), Venēcijas "La Fenice" opernama galvenais diriģents Djego Mateuss (Matheuz), Amsterdamas orķestra solofagotists Gustavo Nunjess (Núñez), Budapeštas Festivāla orķestra pirmā vijole Džovanni Gudzo (Guzzo), un sarakstā atradīsim arī citus ASV, Latīņamerikas, Austrālijas un Eiropas orķestru vadoņus un mūziķus.

Atgriežoties pie filmas – triju galveno varoņu likteņi izzīmēti gana reljefi. Ne gluži tā ar "El Sistema" un tās mijiedarbību ar cilvēka dzīvi. Iespējams, būtu gribējies, lai filmas autori pievērstu vairāk uzmanības šim fenomenam, kas populārs visā pasaulē un ņemts par paraugu līdzīgām sistēmām Kolumbijā, Peru, Urugvajā, ASV, Kanādā, Apvienotajā Karalistē, Portugālē, Vācijā un citviet.

Cik daudz slavinoša dzirdēts par "Sistēmas" ideju un īstenojumu Venecuēlā, tik arī kritikas nav taupīts presē un pētījumos, uzsverot iesaistīto darbinieku nekritisko lojalitāti valdošajam režīmam, autoritārismu, dzimumu nevienlīdzību, bērnu seksuālo izmantošanu, un kā tad galu galā tur īsti ir – vai "Sistēmas" izveidotājs Hosē Antonio Abreu (ko filmā redzam visu godāta patriarha tēlā) un Gustavo Dudamels nav aizdomīgi cieši saistīti ar Venecuēlas noziedzīgās valdīšanas augstieni… Nedomāju, ka visiem šiem aspektiem akurāt būtu jāparādās filmā, tomēr liekas drusku par maz ar to, ka "Sistēmas" pārstāvji parādās gandrīz tikai kā durvju atvērēji uz noklausīšanās telpu (un durvju aizcirtēji kinokameras priekšā).

Bet tās ir detaļas. Galvenais ir pārdomas, ko filma raisa, un te mēs varētu diskutēt bezgalīgi par to, kā dažādos kontekstos mijiedarbojas dzīve un māksla. Talantīgie, kas varēja, bet sadega vai apslinkojās. Cītīgie, kas nemirdzēja, toties samācījās. Uzzinot, ka neikdienišķs talants gandrīz jau pusmūžā pamet mūziku un kļūst par metinātāju, pārsteigums ir milzīgs. Bet tāda ir cilvēka izvēle. Par citu mēs teiksim – ak, viņš/viņa nerealizējās, apdzisa ģimenes klēpī. Bet arī tāda var būt cilvēka izvēle. Villijs filmā saka – nekad neprecēšos. Taču viņš nevar zināt, ko domās pēc tam, kad būs līdz pārsātam izspēlējies visos ASV metro tuneļos.

Un pāri visam – ko māksla iespēj pret vardarbību un varas slieksni?! Skatoties, kā pasaule pamazām iziet no eņģēm un aizdegas debesis, liekas, ka likt lietā mākslu ir sen par vēlu, jo māksla, pēc šo rindu autora domām, ir drīzāk humānisma cēlonis, nevis rezultāts.

Nacionālā Kino centra rīkotais Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu prezentāciju forums Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 150 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar tematiski un stilistiski daudzveidīgām pēdējo gadu filmām. Šogad foruma filmu programmas seansi notiek no 5. līdz 10. septembrim kinoteātrī "K.Suns" Rīgā, Cēsīs, Rēzeknē, Talsos un Limbažos, kā arī tiešsaistē www.filmas.lv. Plašāk par programmu – Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma mājaslapā.