Slavas dziesma Ukrainai vai Šonam Pennam: kāpēc invāzijas hronika 'Superpower' neattaisnoja cerības?

Kad vēsts par Šona Penna ieceri nonāca līdz Latvijas medijiem, tā šķita vismaz interesi raisoša, īpaši jau ņemot vērā faktu, ka viņš ar filmēšanas grupu tobrīd atradās pašā invāzijas epicentrā – lai cik ciniski tas neskanētu, jebkuram sevi cienošam dokumentālistam šāda izdevība ir gluži vai debesu dāvana. Par pašu topošo filmu informācijas gan bija maz, taču vēlāk to papildināja aktiera publiskās aktivitātes, uzstājoties dažādu ASV televīzijas kanālu raidījumos, lai stāstītu par Ukrainā pieredzēto un aicinātu Rietumu valdības nevilcināties ar Ukrainas apbruņošanu.

Laikam ritot un dramatisko notikumu apjomam arvien pieaugot, nebija nekāds pārsteigums, ka dažādas dokumentālās filmas par Ukrainā notiekošo sāka iznākt uz pasaules kino un TV ekrāniem ar pieaugošu regularitāti (neņemot vērā apstākli, ka daudzi darbi – gan dokumentālās filmas, gan spēlfilmas – par kara ietekmi tapa vēl pirms pilna mēroga invāzijas). Tikmēr Penna izdaudzinātais projekts joprojām bija tapšanā un pirmizrādi piedzīvoja vien šī gada februārī Berlīnē, kur izpelnījās, maigi sakot, pretrunīgus vērtējumus. Iespējams, tas bija iemesls, kāpēc uz "Superpower" nokļūšanu pie plašāka skatītāju loka bija jāgaida tik ilgi, tomēr jāsaka vien godīgi – Rietumu kritiķu skepsei par Holivudas zvaigznes "sirdsdarbu" ir pamats.

Ja sākotnēji varētu rasties iespaids, ka Penna mērķis bija veidot filmu par Krievijas draudošo iebrukumu, kas tapšanas gaitā izvērtās realitātē, patiesībā viss ir mazliet samudžinātāk.