Laika periods, ko mēdzam dēvēt par Dziesmoto revolūciju jeb Trešo Atmodu, pēdējos gados arvien aktīvāk nodarbina pašmāju kino veidotāju prātus. Šķiet, ka pēc Atmodas aizritējušie 30 gadi tiek uztverti gluži kā sakrāla robežšķirtne – laika distance, kas ļauj gana droši, ar lielāku vai mazāku māksliniecisko atvēzienu pietuvoties šiem izšķirošajiem notikumiem Latvijas vēsturē. Madaras Dišleres un Viestura Kairiša liriskajām kamerstudijām "Paradīze 89" un "Janvāris" pa pēdām seko arī Ilzes Kungas-Melgailes debijas spēlfilma "Mana brīvība", kurā atslēga uz vēsturi meklēta caur reālas personības – žurnālistes, politiķes un sabiedriskās aktīvistes Itas Kozakevičas – skatpunktu.
Tiesa, uzreiz jāpiebilst, ka šis skatpunkts ir stipri nosacīts, jo filmas autori, lai arī nepārprotami iedvesmojušies no Kozakevičas dzīves un vizuālās līdzības, atstājuši sev atkāpšanās ceļu par visām nobīdēm no vēsturiskās realitātes, galveno varoni nodēvējot par Alīciju, pie reizes visai brīvi pieejot arī citām vēsturiskajām personībām un notikumiem. Šāds paņēmiens nav nekas jauns, tomēr filmas skatīšanās laikā liek uzdot jautājumu – kāpēc tas bija nepieciešams?
Ja esam atvērti skatītāji un saprotam, ka no spēlfilmas būtu aplami prasīt dokumentālu precizitāti, diez vai kādu aizvainos interpretācijas mākslinieciskās brīvības izpausmes un atkāpes no reālās Itas Kozakevičas biogrāfijas, īpaši jau ņemot vērā, ka ne režisorei, ne scenāristu duetam nav bijušas ambīcijas uz nez kādām Tarantīno stila postmodernām spēlītēm ar vēstījumu. Respektēju autoru pieeju, vienkārši radās sajūta, ka šādā veidā tiek mazliet nozagta uzmanība no īstās Itas Kozakevičas neapšaubāmi nozīmīgās, pat leģendārās personības – viņas laikabiedri noteikti sapratīs, bet kā ar jaunāko paaudzi?
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
