"Narkomānija neizvēlās pēc labturības principa, dzimuma, ģimenes stāvokļa vai izglītības līmeņa," stāsta Ronalds Mežmačs. "Tā var skart jebkuru no mums – ārstus, politiķus, mūziķus, skolotājus, veikala pārdevējus, māti, tēvu, māsu. Šajā ziņā tā ir ļoti demokrātiska." Kamēr mūs pašus vai kādu no tuviniekiem nav skārusi smaga slimība, izvēlamies izlikties, ka sabiedrībā tā nepastāv, norāda filmas veidotāji. Ļoti reti vai nemaz neaizdomājamies, kā mūsu ielās jūtas neredzīgi cilvēki, cilvēki ar īpašām vajadzībām, cik atstumti sabiedrībā ir bērni un pieaugušie ar garīgiem traucējumiem. Taču, ja pret cilvēkiem ar šīm vai citām nopietnām saslimšanām vismaz izturamies ar līdzjūtību, tad narkomānija izraisa tieši pretējas jūtas – ar narkomāniju slimus cilvēkus nosoda, izvairās, tos bieži vien nepieņem pat paši tuvākie.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
