Viegla senioru dramēdija par sāpīgu tēmu. Filmas 'Pastkarte no Romas' apskats  (4)

Šķiet, ka Elzai Gaujai vismaz pagaidām ir skaidri saprotama misija pašmāju kino – radīt relatīvi vienkāršus, sirsnīgus un mazliet liriskus stāstus par mūsu laikabiedriem, ko ērtības labad apzīmēsim ar nodeldēto frāzi "vienkāršie cilvēki". Šo tendenci, neapšaubāmi, iezīmēja viņas pirmie kinodarbi – dokumentālā filma "Tikmēr Lucavsalā" un dramēdija "Mamma vēl smaida", tagad šim darbu kopumam tikpat pārliecinoši pievienojas arī "Pastkarte no Romas" – bez pārspīlētām ambīcijām veidots stāsts par pieticīgi dzīvojošu senioru pāri, kas vēlas piepildīt savas dzīves lielo sapni – aizbraukt ceļojumā uz Romu.

Vismaz tā man šķita pirms filmas noskatīšanās, tāpēc sagaidīju, ka "Pastkarte no Romas" būs viegla, amizanta situāciju komēdija, kurā latviešu pensionāri meklēs radošus veidus, kā sakrāt naudu ceļojumam, un viss gan jau noslēgsies uz gaišas nots. Taču manas gaidas bija maldīgas – Jāņa Jarāna un Indras Burkovskas atveidotais pastnieku pāris Ernests un Alvīne nudien meklē iespējas, kā aizbraukt uz kāroto sapņu pilsētu, netērējot iekrāto "zārka naudu", taču iecerēto braucienu negaidīti aizēno Alvīnei uzbrukusī Alcheimera slimība un Ernesta centieni sievai palīdzēt, kas likumsakarīgi izvirzās vēstījuma priekšplānā.

Neslēpšu, ka kino par jebkāda veida slimībām, bet īpaši jau garīga rakstura, mani vienmēr dara piesardzīgu. Lai strādātu ar šāda kalibra tematiku, ātri vien neiebraucot pārspīlēta sentimenta vai neapzināta komisma grāvī, ir nepieciešama ne vien drosme, bet visupirms – augsta līmeņa profesionalitāte. Šādu kino nevar un nedrīkst veidot pavirši, īpaši jau šodien, kad kino veidotāji pakāpeniski ir nonākuši līdz apziņai, ka par garīgi slimiem cilvēkiem smieties tomēr nevajadzētu, pat ja nesenā pagātnē šādu uzdrīkstēšanos skatītāji un kritiķi uzņēma ar sajūsmu (te es primāri domāju savulaik populārās brāļu Fareliju komēdijas "Šis un tas par Mēriju" un "Es, es pats un Airīna").

Protams, Elzas Gaujas nolūks nekādā gadījumā nav bijis savus varoņus un viņu problēmas ekspluatēt (arī Ernestam, kurš jaunībā bijis cirka mākslinieks, filmas autori piešķīruši savu individuālo traumu – bailes no augstuma) prastai skatītāju smīdināšanai, tā vietā meklēts trauslais līdzsvars starp situāciju komēdiju un šermuļus/asaras raisošu traģēdiju. Manā skatījumā, "Pastkartē no Romas" šis uzdevums lielākoties izpildīts veiksmīgi, tomēr ne visas ainas šķiet likumsakarīgi un saprotami uzbūvētas, un brīžiem jūtams, ka varoņi rīkojas neloģiski ne jau tāpēc, ka to nosaka viņu mentālās problēmas, bet gan diktē filmas autori.

Īpaši to gribas attiecināt uz pārējās pasaules reakciju uz Alvīnes sasirgšanu – gan darbavietā, gan no seno draugu puses, un arī Ernesta centieni slēpt sievas stāvokli vairāk šķiet aizlienēti no kādas pavecas itāļu kinokomēdijas un, teiksim tā, ne īpaši labi ierakstās mūsdienu Purvciema skarbajā vidē, kur aizrit galveno varoņu ikdienas dzīve. Līdzīgas sajūtas pārņem arī, raugoties, kā abi laulātie izklaidējas, taisot jokus kā mazi bērni ar papīra svilpītēm mutē, – diez vai to varētu uztvert kā veiksmīgu metaforu par senioriem, kas vecumdienās arvien vairāk atgriežas bērna prātā.

Tas varētu būt "Pastkartes no Romas" lielākais Ahilleja papēdis – centieni mūsdienu Latvijas sociālajā realitātē iepludināt situācijas un vietumis arī tēlus, kas šķiet izrauti no ārzemju kino vēstures, līdz ar to veidojas kontrasts starp šīm abām pasaulēm un zūd dabiskums. Šo efektu zināmā mērā pastiprina arī Aleksandra Grebņeva plaši izmantotā rokas kamera, kas tiecas pastnieku pāra stāstam piešķirt dokumentālu faktūru. Laimīgā kārtā šīs vēstījuma neveiklības tiek līdzsvarotas ar ticamām un patiesas sirsnības piepildītām ainām no laulāto kopdzīves, kurās sajūtams nevis filmās noskatītais, bet mūsu pašu dzīves pieredze (kaut vai lieliskā aina ar "zārka naudu" padomju perioda virtuves metāla bundžās).

Šāda rakstura kino parasti sabrūk kā kāršu namiņš bez spēcīga aktieru ansambļa, un arīdzan "Pastkartē no Romas" viss slogs likumsakarīgi gulstas tieši uz abu galveno lomu atveidotāju pleciem. Nav grūti nojaust, ka Jānis Jarāns piespēlēts kā trumpis skatītāju iespējamo priekšstatu apvēršanai otrādi – jo vismaz tiem, kas piedzīvojuši pagājušā gadsimta 80.–90. gadus, viņš joprojām asociējas ar Miedziņu un Skaidrīti Krāniņu no TV raidījumiem "Miedziņš nāk" un "Imanta–Babīte nepietur".

Tātad gaidāmi joki un smiešanās, bet skatītājs tiek veikli apvests ap stūri, jo Jarāns "Pastkartē no Romas" sevi pārliecinoši pierāda dramatiskā aktiera ampluā. Viņa Ernests gan saglabājis zināmu atblāzmu no pieminētajiem TV humorista laikiem (ne velti viņam ir jau pieminētā cirka mākslinieka pagātne), tomēr – paradoksāli, bet tieši dramatiskajās ainās Jarāns jūtas visdabiskāk un spēj raisīt līdzpārdzīvojumu, tikmēr atsevišķie filmas autoru centieni likt viņam smīdināt skatītāju brīžiem liek viegli sakaunēties paša aktiera vietā.

Tomēr filmas smaguma centrs, protams, ir Indra Burkovska, kurai uzticēts pats grūtākais uzdevums – pārliecinoši attēlot cilvēku, kurš pakāpeniski nonāk demences radīto māņu, paranojas un haosa varā. Atšķirībā no Jarāna man Burkovska neasociējas ar humoristiskām lomām (kaut arī teātrī viņa piedalījusies kuplā skaitā šāda tipa uzvedumu), tāpēc mazliet pārsteidz, ka aktrise dažbrīd cenšas nevis piespēlēt savam ekrāna partnerim humora izpausmēs, bet pat viņu pārspēlēt. Un, ja jautājat man, viņai tas arī izdodas.

Tiesa, kā jau iepriekš minēju, ne jau pasmiešanās par demences skartiem cilvēkiem bijis Elzas Gaujas uzdevums – bet gan reālās dzīves traģikas atrašana šajās ainās, kas ārēji, bez konteksta, varētu šķist kā ieceļojušas no klasiskas situāciju komēdijas. Un Indra Burkovska ir izdarījusi fantastisku darbu, lai palīdzētu savai režisorei mērķa sasniegšanā. Es neiešu tik tālu, lai apgalvotu, ka Burkovska var mēroties spēkiem ar Entoniju Hopkinsu, jo dažbrīd aktrisi mazliet "iegāž" scenārija negludumi, tomēr aina ar Alvīnes pazušanu un, jo īpaši, emocionāli satricinošā kulminācija ar peldi kādā svešas privātmājas baseinā lika sažņaugties sirdij un, manā skatījumā, nopelna aktrisei visaugstāko novērtējumu.

Lai arī sanāca veltīt "Pastkartei no Romas" arī dažu kritiskāku vārdu, kopumā filma šķiet izdevusies, ja vien apzināties, ka no tās nevajadzētu gaidīt pārāk daudz. Šeit nav nedz sociāla komentāra par senioru vai Alcheimera slimības skarto dzīves grūtībām Latvijas mūsdienu realitātē, nedz padziļināta un niansēta skatījuma uz šāda slimnieka ikdienu (ārstēšanās process, tuvinieku reakcija/atbalsts), nedz arī tiecība uz filozofisku vispārinājumu kā, teiksim, izcilajā Mihaela Hānekes filmā "Mīlestība", kas caur līdzīga rakstura stāstu sniedz refleksiju par mīlestības būtību un Rietumu pārtikušās pēckara paaudzes bojāeju.

Tā vietā, kā ievadā jau norādīju, Elzas Gaujas vadītā komanda vēlas sniegt skatītājam iespēju uz pusotru stundu aizmirsties un vienkārši doties līdzi galvenajiem varoņiem cauri dzīves izaicinājumu nestajiem smiekliem un asarām ceļojumā no Purvciema līdz Romai. Un pie šāda radošā uzstādījuma viegls sentiments skatītāju sirdīs un miklas acis pēc beigu titriem ir nevis vienkārši vēlamais, bet pat obligāti sasniedzamais rezultāts.