Drīzāk es varētu piekrist tiem kritiķiem, kas Jorgu Lantimu gribētu apsūdzēt zināmā plaģiēšanā – lai cik oriģināls un neparasts no pirmā acu uzmetiena nešķistu viņa kino, vērīgākam skatītājam nepaslīdēs garām spēcīgas ietekmes no citiem pasaules kino dižgariem, jo īpaši izcilā sirreālista Luisa Bunjuela un atsvešinājuma meistara, perfekcionista Stenlija Kubrika. Tas redzams gan Lantima filmu tematikā, kas lielākoties apspēlē pārtikušo sabiedrības slāņu fobijas, aizspriedumus un mānijas, gan "atsaldētajā" intonācijā un neparastajā vizualitātē, ko raksturo platleņķa objektīvu un "zūmu" izmantošana.
Tomēr labākie, kā zināms, mācās no labākajiem, un Lantima filmu pievilcību un unikalitāti uz kopējā fona šis apstāklis nekādi nemazina. Ievērību viņš izpelnījās ar Grieķijā tapušo absurda drāmu "Acu zobs", kuras panākumi Kannu kinofestivālā pavēra režisoram ceļu uz lielākiem budžetiem un atzītu aktieru piesaistīšanu. Viņa nākamajos projektos jau piedalījās tādas zvaigznes kā Kolins Farels, Reičela Veiza, Nikola Kidmena. Taču tieši ar Emmu Stounu, kuras darbs Lantima filmā "Favorīte" tika pie "Oskara" nominācijas, viņam izveidojās īpaši laba sadarbība. Un "Nabaga radības" ir šīs sadarbības radošā kulminācija.
"Nabaga radību" pamatā ir skotu rakstnieka Alasdēra Greja 90. gadu sākumā tapušais romāns – postmoderni klasiska Mērijas Šellijas "Frankenšteina" apspēle vai pat parodija. Galvenā varone Bella ir gluži kā doktora Frankenšteina radītais monstrs, tikai pilnībā apvērsts uz otru pusi – viņa nevis atbaida, bet ar savu skaistumu pievelk vīriešus gluži kā magnēts
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
