Zaudētās paradīzes rekonstrukcija. Daudzsēriju filmas 'Pansija pilī' apskats  (2)

Pēdējo gadu laikā bijušā trimdinieka Anšlava Eglīša darbi piedzīvo īstenu renesansi. Tendenci aizsāka Anna Viduleja ar vācu okupācijas laikā publicētā romāna "Homo Novus" ekranizāciju vēl simtgades filmu buma laikā, tam netiešā veidā sekoja jau trimdā tapušā spiegu gabala "Vai te var dabūt alu?" elementu iepludināšana partizānu trillerī "Sarkanais mežs". Tagad pienākusi kārta citam visnotaļ populāram Eglīša darbam – autobiogrāfiskajam romānam "Pansija pilī", kas, ja ticam manām un žurnālista Viestura Radovica atmiņām, savulaik bija visnotaļ populāra izvēle vidusskolēnu vidū no Eglīša plašās darbu plejādes.

Cita starpā, tieši Anšlavs Eglītis bija arī viens no tiem autoriem, kam bija tā laime iekļūt romānu sērijā "Es esmu" – viņam veltīts gan Laimas Kotas romāns "Cilvēks ar zilo putnu", gan Ievas Strukas monogrāfija "Par skaisto un aplamo dzīvi". Arī "Pansija pilī" faktiski noslēdzas ar rakstniekam un grāmatā aprakstītajai Inciema muižai veltītu dokumentālo sēriju, kuru veidojis viens no seriāla producentiem Gints Grūbe. Šķiet, Grūbes producētajiem seriāliem šāda pieeja turpmāk būs "firmas zīme", jo līdzīga stratēģija tika īstenota arī iepriekšējā Ginta Grūbes un Ineses Bokas-Grūbes dueta radītajā seriālā "Emīlija. Latvijas preses karaliene".

Veidotāju uzstādījums šeit ir nepārprotams – tā ir mūsu "zaudētās paradīzes" jeb pagājušā gadsimta 20.-30. gadu Latvijas dzīves rekonstrukcija, kurai "Pansijā pilī" piemīt tā pati tiecība uz idealizētas pasaules ainas radīšanu un sirdi sildošā nostalģija, ko varējām zināmā mērā novērot jau "Emīlijā…". Tomēr "Emīlija…" bija vairāk vai mazāk vēstures faktos balstīts dzīvesstāsts, tikmēr "Pansija pilī" ir absolūti subjektīvs atmiņu atstāsts, par kuru precizitāti droši vien varēja šaubīties jau brīdī, kad Anšlavs Eglītis rakstīja savu grāmatu, tāpēc seriāla autori nolēmuši ļaut sevi itin lielu brīvību notikumu interpretācijā uz ekrāna.

Iespējams, tos, kas nav lasījuši romānu (vai lasījuši to daudzus gadus tālā pagātnē), pārsteigs tas, cik ļoti lielas atkāpes no Eglīša teksta nācies veikt scenāristu duetam Tabitai Rudzātei un Ivo Briedim. Āķis slēpjas tajā, ka Eglītis, kaut arī talantīgs prozaiķis, visnotaļ ilgi tur "sveci zem pūra" un pašas jestrākās vietas, ko atpazīs arī seriāla skatītāji, notiek jau pāri ne visai apjomīgā romāna pusei, kamēr lielu daļu aizņem viņa jaunības sportisko aktivitāšu, radošo pūliņu un citu ar Inciema muižu nesaistītu norišu apraksti. Vārdu sakot, ja jums šķita, ka seriāla pirmā sērija attīstās samērā gausi, palasiet grāmatu un sapratīsiet, ka tā nebūt nav tas labākais materiāls ekranizācijai.

Kaut arī darbības vide un kolorītie īrnieki, kā arī atsevišķi pansijas viesi (kuru vidū, protams, arī tālaika Latvijas kultūras zieds no māksliniekiem līdz rakstniekiem) tiešā veidā pārcelti no romāna lappusēm, to savstarpējā mijiedarbība un daudzi no seriāla labākajiem gegiem nākuši tieši no scenāristu un/vai režisoru prātiem. Tostarp arī neapšaubāmi asprātīgās atsauces uz "Limuzīnu Jāņu nakts krāsā" un pat Holivudas klasiku "Viens pats mājās", kas nevarēja nesajūsmināt.

Par to, cik krāšņi seriālā atklājas viltīgais, alkoholu mīlošais dārznieks Arnītis un viņa māte, nerunīgais kučieris Peltmans, izsmalcinātais sulainis Mārtiņš, pesimistiskā Priedene, šiverīgie veikalnieki Liepiņi un raibā pansijas viesu buķete, kuru lomās nodarbināta lieliska pašmāju teātra aktieru izlase (izņemot tos, kuri tikmēr filmējās "Padomju džinsos" – Andri Keišu nāksies skatīties tur), jau rakstīts daudz. Kasparam Znotiņam šī, protams, ir zvaigžņu stunda – ja nākamgad viņš nesaņems "Lielo Kristapu", būšu visnotaļ saērcināts.

Taču galvenajā lomā "Pansijā pilī" tomēr pats divdesmitgadīgais rakstnieks Leļļu teātra aktiera Riharda Zelezņeva atveidojumā, kurš ar tēvu, tobrīd jau atzīto rakstnieku Viktoru Eglīti un jaunāko brāli Vidvudu – cenšas saimniekot no valsts iegūtajā muižā kā pansijas pārvaldnieks. Kaut gan Gundars Āboliņš pēc ārējā veidola un psihotipa ne visai asociējas ar savu prototipu – trauslo intelektuāli, lomā viņš iejūtas pārliecinoši. Bet Kristians Teterovskis Vidvuda lomā ir atklājums – un scenāristi lēmuši viņu apveltīt ar krietni izvērstāku raksturu un lomu nekā romānā un gana daudz jautriem brīžiem. Citādi ir ar Anšlavu.

Jūtams, ka seriāla autoriem tas bijis izaicinājums, jo Eglītis jau romāna prologā definē, ka vēlas ieņemt tikai pasīva novērotāja lomu un pat ilustrācijās sevi attēlojis kā cilvēku bez sejas. Arī seriālā Anšlavs ir tāds drusku sastīvināts un ne pārāk interesants – viss, kas patiešām varētu būt skatītājam saistošs, ar viņu lielākoties notiek, pateicoties citu personāžu iniciatīvai un uzmācībai. Arī abas piespēlētās dāmas zibenīgi uzņemas iniciatīvu attiecību veidošanā ar kautrīgo rakstnieku, lai frivoli neteiktu, ka "uzlien viņam virsū". Zināms gan, ka seriālā Anšlava bagātīgā mīlas dzīve ir pilnībā scenāristu izfantazēta, tomēr jāpriecājas, ka vismaz viņam ir ko darīt un dots iemesls emocijām.

Kad noskatītas visas septiņas sērijas, iespējams izvērtēt katra seriāla režisora pienesumu (to ir veseli trīs – Andis Mizišs, Marta Elīna Martinsone un Dāvis Sīmanis), un nevar noliegt, ka, lai arī pārējā radošā komanda palikusi nemainīga, katra režisora atšķirīgais rokraksts ir sajūtams. Iespējams, visgrūtākais uzdevums tomēr ir bijis pirmo trīs sēriju režisoram Andim Mizišam, kuram jāiepazīstina skatītājs ar seriāla varoņiem, darbības vidi un jārada aizmetņi sižeta līnijām un attiecību peripetijām, kas tālāk vīsies cauri visam seriālam.

Teikšu atklāti – pirmā "Pansijas pilī" sērija nešķita visai daudzsološa – personāži vairāk atgādināja neveiklas karikatūras, humors lielākoties vecmodīgs (pārāk daudz ņemšanās ar žurkām, uz ko, manuprāt, varēja likt mazāku uzsvaru), arī nekādas pārāk aizraujošas sižeta fineses netika ieskicētas. Tomēr jau otrajā sērijā režisors sevi pārliecinoši "reabilitēja" ar jautru gatavošanos vērienīgajai pansijas atklāšanas ballei un, protams, pašu pasākumu, ko plaši apmeklēja Rīgas inteliģence.

Intriģējošākās un krietni dullākas gan šķita Martas Elīnas Martinsones radītās sērijas, jo īpaši ceturtā, kurā scenāristi laikam gan sastūķījuši visus romāna spilgtākos notikumus, pamanīdamies daudz ko arī papildināt un izskaistināt ekrāna vajadzībām (jo īpaši lieliskā pasāža ar Visneriem un trako kalponi-topoši aktrisi Līnu, kas veikli savītas vienkop). Martinsones sērijās sajutu visliekāko atbrīvotību, arī montāžas ritms kļuva atsperīgāks un kopumā seriāls negaidīti ieguva patiesu "feel good" jeb "labsajūtas filmas" auru.

Noslēguma sēriju veidojis mūsu kino "meinstrīma avangardists" Dāvis Sīmanis, un arī viņa rokraksts ir nekavējoties sajūtams. Piepeši pansijas iemītnieki ar Anšlavu priekšgalā piedzīvo dažādas neizskaidrojamas realitātes deformācijas un vīzijas, bet kā centrālā sižeta līnija noslēguma sērijā ievīta samērā groteska parodija par cita autora – Pāvila Rozīša – radīto rūpnieku Cepli, kura līdzinieku "Pansijā pilī" atveido Ivars Kalniņš. Lieki piebilst, ka viss šajā sērijā notiekošais ir pilnīgs scenāristu iztēles auglis bez jebkādas saiknes ar romānu (ja vien neskaita to, ka Eglīši patiešām apsvēra domu pārdot Inciema muižu).

Diemžēl šāds noslēgums manā skatījumā ir "Pansijas pilī" Ahileja papēdis – ne vien nojūk iepriekš tik eleganti uzņemtais stāstījuma temporitms, bet tiek burtiski pārrauta saikne ar Miziša un Martinsones sešu sēriju garumā veidotajām iestrādnēm. Nevar noliegt, ka Sīmanis uzreiz nāk ar savu, unikālu redzējumu par seriāla intonāciju un humoru, tomēr disonanse ar iepriekšējām sērijām ir tik liela, ka grūti to uztvert kā vienotu kopumu un izbaudīt kā pilnvērtīgu noslēgumu. Lai arī neesmu cukurotas nostalģijas cienītājs, dīvainā kārtā tieši "Pansijas…" izskaņā man tās šoreiz ļoti pietrūka.

Viesturs Radovics savā recenzijā gluži pamatoti raksta, ka galvenais ļaundaris "Pansijā pilī" ir laiks, kas neizbēgami samals savās dzirnavās visu romānā un arī seriālā atveidoto idilliski bezrūpīgo eksistenci. Taču ekrānā iedzīvinātā maķenīt naivā, maķenīt liriskā pasaka par pirmās brīvvalsts laiku, protams, ir tikai rūpīgi konstruēta ilūzija. Nebija šīs utopiskās, visaptverošās laimes un piepildītības ne tolaik, nedz arī tā būtu piedzīvojama šodien. Bija vienkārši cilvēki, kas dzīvoja un strādāja, lai paši kļūtu kaut nedaudz laimīgāki un, cik nu iespējams, citiem palīdzētu tādiem kļūt. Un ir arī šodien. Par to arī stāsts.