'Tik dzintars, dzintars vien' – kā priežu sveķi kļuva par Padomju Latvijas simbolu
VIESTURS RADOVICS
DELFI žurnālists
DELFI žurnālists
1904. gadā dzimusī Marta Semule Padomju Latvijā cītīgi strādāja Gulbenes rajona kolhozā "Kopdarība" par slaucēju un 1950. gados divreiz kļuva par Sociālistiskā darba varoni. Semule tika ievēlēta arī par Latvijas PSR Augstākās padomes deputāti un brauca pārstāvēt savu dzimteni uz Maskavu. Laikabiedru atmiņās savos Maskavas izbraucienos gan Semule, gan citas slaucējas, cūkkopes un teļkopes ir iespiedušās ar savām krimplēna kleitām un milzīgām dzintara brošām pie krūtīm, pēc kurām viņas varēja labi atpazīt starp pārējo brālīgo padomju republiku pārstāvēm. Tieši padomju okupācijas gados dzintars kļuva par Latvijas zīmolu, kas parādījās ne tikai dzintara rotaslietu un suvenīru formā, bet arī kā Latvijas labāko eksportpreču nosaukums un kvalitātes simbols.
Padomju gados Latvijā bija brīdis, kad dzintars bija it visur. Pavisam iespējama bija situācija, ka vīrietis vārdā Dzintars, sasmaržojies ar "Dzintara" smaržām, klausījās radiolā "Dzintars" kora "Dzintars" koncertu. Šāda dzintara daudzināšana gandrīz ikvienā dzīves sfērā bija daļa no padomju Latvijas identitātes meklēšanas. Bet dzintars jau neparādījās tikai pēc Latvijas okupācijas. Tas Baltijas jūras krastos bija vēl pirms te vispār apmetās dzīvot pirmie cilvēki.
Dzintars vēsturē
Dzintars ir gadsimtu gaitā pārakmeņojušies priedes sveķi. Latvijas dzintars mēdz būt visdažādākajās krāsās – pienbalts, medus dzeltens, sarkanbrūns, caurspīdīgs un dūmakains. Dažos dzintara gabaliņos var ieraudzīt augus un kukaiņus, mīkstajos priežu sveķos ielipušas papardes, smilgas, mušas vai spāres. Lielākā daļa pasaules dzintara ir 30 līdz 90 miljonus gadu veca. Vairāk nekā 90% visa pasaules dzintara šobrīd iegūst Kaļiņingradas apgabalā pie Baltijas jūras.
Dzintars Austrumbaltijas arheoloģiskajā materiālā plašāk sāka parādīties kopš vidējā neolīta (4100.–2900. g. pr.Kr.), kad Litorīnas jūras (no tās vēlāk izveidojās Baltijas jūra) ūdeņi atskaloja dzintaru saturošos grunts slāņus – tā saukto zilo zemi. Jūras straumes un vēji peldošos, respektīvi, dreifējošos dzintara gabalus nogādāja jūras lagūnās, kur tie palika piekrastes nogulumos vēlākajā Vislas līcī, Sembas pussalā un Kuršu jomā, pētījumā "Dzintars bronzas un senākajā dzelzs laikmetā Latvijas teritorijā" raksta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Andrejs Vasks. Lai gan šīs piekrastes, īpaši Sembas pussala (tagadējā Kaļiņingradas apgabala teritorijā), bija visbagātākās ar dzintara nogulumiem, tomēr dzintars tika izskalots arī tālāk uz ziemeļiem mūsdienu Lietuvas un Latvijas piekrastē un, kā liecina jaunākie pētījumi, arī Igaunijas Sāremā salā.
Dzintars Austrumbaltijas arheoloģiskajā materiālā plašāk sāka parādīties kopš vidējā neolīta (4100.–2900. g. pr.Kr.), kad Litorīnas jūras (no tās vēlāk izveidojās Baltijas jūra) ūdeņi atskaloja dzintaru saturošos grunts slāņus – tā saukto zilo zemi. Jūras straumes un vēji peldošos, respektīvi, dreifējošos dzintara gabalus nogādāja jūras lagūnās, kur tie palika piekrastes nogulumos vēlākajā Vislas līcī, Sembas pussalā un Kuršu jomā, pētījumā "Dzintars bronzas un senākajā dzelzs laikmetā Latvijas teritorijā" raksta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Andrejs Vasks. Lai gan šīs piekrastes, īpaši Sembas pussala (tagadējā Kaļiņingradas apgabala teritorijā), bija visbagātākās ar dzintara nogulumiem, tomēr dzintars tika izskalots arī tālāk uz ziemeļiem mūsdienu Lietuvas un Latvijas piekrastē un, kā liecina jaunākie pētījumi, arī Igaunijas Sāremā salā.
DZINTARA KRUSTIŅŠ, KAS ATRASTS 1969. GADA ARHEOLOĢISKAJOS IZRAKUMOS SALASPILS PAGASTĀ. 13. GADSIMTS.
FOTO: Latvijas Nacionālais Vēstures muzejs
FOTO: Latvijas Nacionālais Vēstures muzejs
"Krāšņais materiāls piesaistīja cilvēku uzmanību, un no tā darinātās rotas ātri izplatījās visā Eiropas ziemeļaustrumu daļas mežu joslā. Austrumbaltijā izveidojās vairāki dzintara apstrādes centri – pie Kuršu jomas, Palangas–Šventojas rajonā, Sārnatē pie Ventspils, bet it īpaši Lubāna ezera ieplakā ar daudzajām tur esošajām apmetnēm. Dzintara izstrādājumus atrod gandrīz visās Austrumbaltijas vidējā un vēlā neolīta apmetnēs un apbedījumos, kā arī daudzās šī laikmeta vietās ārpus tās," raksta Vasks. Par dzintara apstrādes vērienu Lietuvas un Latvijas teritorijā liecina atradumu skaits. Vidējā un vēlā neolīta apmetnēs un kapulaukos atrasti kopumā 6,3 tūkstoši dzintara izstrādājumu, to fragmentu vai sagatavju un 20,2 tūkstoši dzintara atšķilu vai neapstrādāta dzintara gabalu.
Neolīta dzintara, kaula un akmens rotas: pogveida krelles un piekariņi. Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.
Tieši pateicoties dzintaram, tagadējās Latvijas teritorijas iedzīvotājus iepazina pārējā pasaule, kad Senās Romas un Grieķijas kartēs iezīmēja toreizējo teritoriju kā galējo ziemeļu punktu, no kura sākas dzintara ceļš. Dzintara ceļš sākās Baltijas jūras austrumu piekrastē seno prūšu un kuršu apdzīvotajos rajonos un turpinājās lejup pa Vislu līdz Karnuntas pilsētai tagadējās Ungārijas teritorijā. Tālāk dzintars tika nogādāts līdz Adrijas jūras piekrastei un Apenīnu pussalai. Līdz ar dzintara ceļa apgūšanu, sākot ar 1. gs. pēc Kr., baltu zemes, to skaitā arī Latvijas teritorija, tika iekļautas romiešu ģeogrāfiskajos priekšstatos un maiņas sakaros. Par to liecina gan rakstītie vēstures avoti par romiešu ceļojumiem pēc dzintara un ziņas par aistiem, gan arī provinciālromiskās senlietas un romiešu monētas Latvijas arheoloģiskajos atradumos.
Dzintaru rotaslietu izgatavošanā latvieši izmantoja arī jaunākos laikos. Kā norāda Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma darba vadītāja Velta Raudzepa, visplašāk dzintara rotu izgatavošana bijusi iecienīta tieši piejūras novadu iedzīvotāju vidū. Dienvidkurzemes novada pagastos – Rucavā, Nīcā, Pērkonē – un citviet no liedagā salasītā dzintara amatnieki darnāja saktiņas, krelles, kniepķenus, ar kuriem rotāja savus tērpus.
Dzintara rotas tapa arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, tomēr dzintars nebija masu produkts. Pēc 2. pasaules kara pirmie "strādāt ar dzintaru" sāka liepājnieki. Liepājas mākslinieks un etnogrāfs Jānis Sudmalis, kurš pēc 2. pasaules kara vadīja Liepājas daiļamatniecības vidusskolu, sāka popularizēt dzintara apstrādi. No 1954. gada Sudmalis vadīja dzintara apstrādes pulciņu Liepājas Vēstures un mākslas muzejā. 1958. gadā Liepājā tika izveidota kombināta "Māksla" Liepājas nodaļa, kas ar dzintara apstrādi sāka nodarboties rūpnieciskos apjomos. Kombināts gan pārsvarā izmantoja mākslīgo dzintaru. Ar dzintara apstrādi sāka nodarboties arī ražošanas apvienība "Daiļrade".
Kādreizējais Liepājas pilsētas novadpētniecības muzeja direktors, dzintara apstrādes pulciņa vadītājs, mākslinieks Jānis Sudmalis demonstrē koka vāzi ar dzintara rotājumiem. 1965. gads. Foto: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs
Padomju okupācijas pirmajos gados Latvijā darināto dzintara rotaslietu formas nostalģiski atgādināja Latvijas pirmās brīvvalsts rotu dizainu, saglabājot nacionālās stilistikas iezīmes gan formā, gan ornamentā un apstrādes paņēmienos. Savukārt 1960. gadu beigās un 1970. gados Padomju Latvijā dzintara rotu dizains dažādojās, pielāgojoties laikam, uzsver Raudzepa. Modernas bija pakarveida rotas jeb kuloni. Līdz 1980. gadiem dominējošais bija kaklarotu un kulonu masīvais stils – ļoti izteiksmīgs dzintars un robustas, pinumā sarežģītas ķēdes. Profesionālo mākslinieku izstrādāto dzintara rotu idejas vēlāk "nošpikoja" tautas daiļamata meistari, tās vienkāršotā formā iekļaujot masveidā ražotās preces dizainā.
Latviešu mākslinieku padomju okupācijas gados veidotās dzintara rotas
Voldemārs Tiltiņš, Latvijas PSR ģerbonis, 1955. gads. Foto: Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs
Kāpēc tieši dzintars padomju gados kļuva par Latvijas simbolu? "Jebkuram mākslas virzienam ir uzplaukums un noriets. Latvijā dzintars vienmēr ir bijis ļoti mīļots un tautisks, un tagad, piemēram, hipsteriem patīk omammas dzintara brošas. Bet, ja tā padomā, Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, kad bija nacionālais romantisms, dzintars nemaz nedominēja, pārsvarā bija sudraba rotaslietas. Savukārt padomju laikos dzintars kļuva populārs. Mana versija ir tāda, ka Padomju Savienībā katrai no 15 brālīgajām republikām, kas bija apvienotas ar varu vienotā saimē, vajadzēja savu populāru identitāti un vērtību. Latvijai tas bija dzintars. Turklāt vārds "dzintars" ir skanīgs, nav neviena mīkstā līdzskaņa, arī krievs var pateikt "dzintar", un tā tas aizgāja. Nedomāju, ka tas bija padomju varas mēģinājums banalizēt latviešu svētumu – dzintaru. Vienkārši Latvijai vajadzēja savu ikonisku simbolu. Mums ir pati garākā Baltijas jūras piekraste, priedes šalc, viss tik mīļi un skaisti. Manuprāt, dzintara padarīšana par simbolu notika dabiski. Tas visiem patika, dzintars ir neitrāls un universāls, it kā nacionāls, bet ne tik ļoti. Nevarēja taču likt par Padomju Latvijas identitātes simbolu kādu mūsu etnogrāfisko rakstu zīmi, tur varēja sanākt šmuce," portālam "Delfi" stāsta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska, kura 2014. gadā bija izstādes "Dzintara laikmets" kuratore.
Ne tikai dzintars kā priekšmets, bet arī vārds "dzintars" kļuva par padomju Latvijas galveno pazīšanas zīmi Padomju Savienībā. Dzintara vārdā nosauca mūsu ejošākās eksporta preces – parfimēriju "Dzintars", kausētos sierus un radiolampu uztvērējus, kas pat tika eksportēti uz Kubu. Vienlaikus PSRS bija plaši pazīstams bērnu tautas deju ansamblis "Dzintariņš" un sieviešu koris "Dzintars", savukārt Atlantijas okeāna viļņus šķēla Liepājas zvejnieku kolhoza "Boļševiks" lielais zvejas saldētājtraleris "Dzintarzeme", bet Klusajā okeānā zvejoja Ventspils zvejnieku kolhoza "Sarkanā bāka" kuģis "Dzintarkrasts".
Radio "Dzintars" ar pienaglotajām skrūvēm
1960. gadu sākumā vizuāli līdzīgus radioaparātus ar nosaukumu "Dzintars" sāka ražot gan rūpnīca "VEF", gan Rīgas Radio rūpnīca (RRR). RRR savam ražojumam saglabāja latvisko nosaukumu, bet VEF orientējās uz eksportu un savu ražojumu par "Янтарь" ("Dzintars" krievu valodā). Kā liecina RRR iekšējās avīzes 1962. gada publikācija "Defekti atkārtojas", arī radio "Dzintars", kā daudz kas padomju Latvijā, pamatīgi cieta no brāķdariem. 1962. gada pirmajā pusgadā 13,5% no izražotajiem "Dzintariem" atgriezās rūpnīcā uz garantijas remontu. Raksturīgākie defekti bija aukstie lodējumi, nepiestiprināti spēka un izejas transformatori, slikti piestiprināti skaļruņi, kā arī skrūves, kas radio korpusā bija iedzītas ar āmuru.
Inese Baranovska atzīst, ka nav iespējams fiksēt konkrētu brīdi, kad Padomju Latvijā sākās dzintara uzvaras gājiens. Dzintara popularitātes virsotne gan zīmolos, gan rotās un suvenīros Latvijā bija 20. gadsimta 50. un 60. gadi. Tomēr viens atskaites punkts ir – laika posmā no 1967. līdz 1976. gadam personvārds Dzintars bija viens no populārākajiem vārdiem Padomju Latvijā. Līdzīgu popularitātes vilni piedzīvoja sieviešu vārds Dzintra. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes informācija, vārds Dzintars vispopulārākais bija ap 1970.–1975. gadu, kad tas bija uzkāpis līdz 23. vietai populārāko vīriešu personvārdu topā.
Atgriežoties pie dzintara rotām, padomju gados lielu popularitāti ieguva ar dzintaru rotāti funkcionāli koka priekšmeti ikdienas vajadzībām: rakstāmpiederumu komplekti, svečturi, vāzes, sienas dekori, lampas, koka kausi un grāmatu vāciņi. "Nekā cita jau Padomju Latvijā nebija, ko dāvināt kādās oficiālās reizēs, aktieru jubilejās un tamlīdzīgi. Tāpēc cilvēki gāja uz kombināta "Māksla" saloniem un pirka šos suvenīrus. Kolhozu priekšsēdētājiem, piemēram, dāvāja ar dzintaru rotātus milzīgus koka alus kausus, kuriem ir tikai dekoratīva, ne praktiska funkcija," stāsta Baranovska.
Atgriežoties pie dzintara rotām, padomju gados lielu popularitāti ieguva ar dzintaru rotāti funkcionāli koka priekšmeti ikdienas vajadzībām: rakstāmpiederumu komplekti, svečturi, vāzes, sienas dekori, lampas, koka kausi un grāmatu vāciņi. "Nekā cita jau Padomju Latvijā nebija, ko dāvināt kādās oficiālās reizēs, aktieru jubilejās un tamlīdzīgi. Tāpēc cilvēki gāja uz kombināta "Māksla" saloniem un pirka šos suvenīrus. Kolhozu priekšsēdētājiem, piemēram, dāvāja ar dzintaru rotātus milzīgus koka alus kausus, kuriem ir tikai dekoratīva, ne praktiska funkcija," stāsta Baranovska.
Padomju Latvijas kultūras darbinieces un viņu dzintara rotas
Padomju gados dzintara izmantošana kļuva par ļoti ērti publiski uzturamu tradīciju, krājumā "Dzintara laikmets" raksta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Krājuma darba vadītāja Velta Raudzepa. Dzintars tika izmantots kā politiska satura reprezentācijas priekšmets un materiāls suvenīru izgatavošanai. Vēlme dzintaru iegrozīt sev tīkamā gultnē tika papildus stimulēta, jo Latviju starptautiskā līmenī sāka dēvēt par Dzintarzemi, kas skanēja skaisti. Tāpat sievietēm dzintara rotaslietas bija viens retajiem pieejamiem rotu veidiem. Dzintara rotu daudzveidība Padomju Latvijas kultūras darbiniecēm ļāva uzsvērt savu individualitāti un izcelties uz citu padomju ļaužu fona.
Lai arī atsevišķi padomju laiku mākslinieki no dzintara radīja augstvērtīgus darbus, visvairāk dzintars tika izmantots masu produkcijā, radot pārsvarā tūristiem domātas preces. Baranovska uzsver, ka padomju laikos tautas daiļamata meistariem citi materiāli, piemēram, sudrabs, teju nebija pieejami, tādēļ tika izmantots dzintars. Dzintara rotaslietas tika darinātas melhiora un citu lētāku metālu ietvaros, aizbildinoties, ka tādas bija arheoloģiskās rotas.
"Tā patiesi, no sirds mākslinieki tagad negrib strādāt ar dzintaru. Māksliniekiem nepatīk tas, ka dzintaram ir tā spēcīgā suvenīra pieskaņa. Visi Vecrīgas veikali ir pārpludināti ar dzintara izstrādājumiem. Bet kopumā – dzintars ir ļoti pašpietiekams. Ja ir kāds skaists, autentisks dzintara gabals, tam labāk neko lieku nedarīt," piebilst Inese Baranovska.