Rīgas porcelāna rūpnīcas (RPR) ražojumi, īpaši plānsienu porcelāna kafijas servīzes, pēdējo gadu laikā piedzīvojuši renesansi, pateicoties kolekcionāru pieprasījumam ārpus Latvijas. Igauņi un somi par RPR servīzi gatavi maksāt 400 un vairāk eiro. Tagad šos priekšmetus novērtē arī pašu mājās. Vairākus gadu desmitus nostāvējušas dziļākajos bufetes un trauku skapja plauktos vai pat šķūnīšos, tās kautrīgi, bet pārliecinoši pastumj malā 90. gadu hitu "franču stiklu" un bezpersoniski vienādās brokastu krūzes ar dažādas kvalitātes korporatīvajiem saukļiem, logotipiem un raibām bildītēm virsū. Un tas vēlreiz atgādina, ka mūsu vēsture spoguļojas it visā, arī visparastākajā tējkannā, kafijas krūzītē vai olu trauciņā ar tautumeitas bruncīšiem.

"Jā, Rīgas porcelāns Padomju Savienības laikā kotējās augstu," saka Rīgas Porcelāna muzeja direktore Iliana Veinberga. Muzejs šodien ir tiešs RPR mantinieks, kas glabā kādreizējo rūpnīcas muzeja krājumu. Viņa norāda, ka emocionāli Baltijas valstīs ražotais allaž tika vērtēts kā Rietumu pasaulei tuvāks. No padomju laika porcelāna ražotnēm visspēcīgākā bija Lomonosova rūpnīca Ļeņingradā, kas vēl pirms revolūcijas Krievijā strādāja imperatoram un arī vēlāk bija pirmā un galvenā ar tādām prasmēm un zināšanām, kādas bija reti kur Eiropā. Savukārt siluets, atturīgais dizains un stils bija galvenā Rīgas porcelāna rūpnīcas ražojumu priekšrocība.

Rīgas porcelāna rūpnīcas izveidošana un sākums ir saistāms ar divām galvenajām porcelāna un fajansa izstrādājumu ražotnēm pirmās brīvvalsts laikā – Kuzņecova un Jesena fabrikām, kas pēc Otrā pasaules kara tika nacionalizētas un 60. gados apvienotas. Savukārt šo ražotņu vēsture iestiepjas krietni tālu 19. gadsimtā. 1841. gadā otro no vēlāk kopumā septiņām savām fabrikām Krievijas impērijā Rīgā atvēra krievu uzņēmējs Sidors Kuzņecovs, aizsākot fajansa un porcelāna trauku ražošanu plašam patēriņam. Otra nozīmīgākā ražotne – Jesena fabrika – piederēja baltvācu uzņēmējam Jakobam Karlam Jesenam. Dibināta 1886. gadā, tā atradās Rīgas nomalē, Mīlgrāvī, un sākotnēji trauku ražošana bija tikai tās blakusaktivitāte.

Abas fabrikas bija spiestas darbību apturēt Pirmā pasaules kara laikā, tomēr 20. un 30. gados abas atkal atsāka darboties. Kuzņecovu dzimtas vairāki pārstāvji pārcēlās uz Rīgu un turpināja strādāt nu jau vienīgajā savā fabrikā, jo Krievijā pēc revolūcijas viņu uzņēmumi tika nacionalizēti.

Savukārt Jesens savu fabriku evakuēja uz Ukrainu un darbu atsāka vien 1933. gadā.

Otrais pasaules karš nāca ar Latvijas okupāciju un abu fabriku nacionalizāciju. Pēc kara Kuzņecova ražotne pārtapa par Rīgas Porcelāna un fajansa fabriku, savukārt Jesena – par Rīgas Porcelāna fabriku. 1963. gadā abas tika apvienotas un turpmāk darbojās kā Rīgas porcelāna un fajansa rūpnīcas pirmais un otras iecirknis abu ražotņu vēsturiskajās vietās – Maskavas ielā (šodien – tirdzniecības centrs "Akropole") un Mīlgrāvī, Lēdurgas ielā.

Runājot par RPR dizaina mantojumu, būtiski apzināt pagātni – jo porcelāns ir samērā sarežģīts, resursu ietilpīgs un konservatīvs materiāls, kas nepieļauj straujas pārmaiņas. Vienkārši sakot – ja reiz ir tapusi laba, ergonomiska forma, pēc kuras atliet tējkannu, šķīvi, krūzīti vai sālstrauciņu, šāds priekšmets var tikt ražots gadiem ilgi, arī mainoties politiskajām iekārtām un estētiskajām prasībām.

Savukārt starpkaru periodā – 20. un 30. gados – jau tapa savs nacionālais dizains ne tikai trauku rotājumā, bet arī formās. Te atkāpei jāatgādina par šī īsā perioda fenomenu – darbnīcām "Baltars", "Burtnieks" un "Ripors", kas radīja unikālu mākslas porcelānu, tomēr tas jau ir cits stāsts.

Pēc Otrā pasaules kara ražošana turpinājās, izmantojot atlikušos pirmskara resursus, tai skaitā formas, dekorus un speciālistus, kas bija palikuši Latvijā. Nereti tika mainīts servīzes nosaukums, vien atsevišķos gadījumos saglabājot oriģinālo. Tādas starpkaru periodā zināmas servīžu formas kā "Ping Pong" vai "Barbara" ar nelielām detaļu modifikācijām tika ražotas arī 50. gados un vēlāk.

Spilgts starpkaru perioda nacionālā dizaina mantojums ir Jēkaba Bīnes 1937. gadā radītā servīze "Tauta", kas ir uzskatāma par vienu no pirmajiem latviešu autoru radītajiem porcelāna dizaina paraugiem. Tā tika apbalvota ar zelta medaļu Pasaules mākslas un rūpniecības izstādē Parīzē. Servīzes oriģināls joprojām glabājas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Pēc Bīnes radītajām formām servīzi turpināja ražot arī 50. gados. Tiesa, forma kā 30. gados, tā arī vēlāk esot bijusi ražošanai neparocīga, līdz ar to nav ražots daudz, tomēr pietiekami. Bīnes "Tautas" tapušas ar dažādiem dekoriem, pārstrādātas tējas servīzes versijā un papildinātas ar jauniem priekšmetiem. Šodien kolekcionāru forumos atrodamas "Tautas", sākot no vienkāršiem, ar krāsainu svītriņu apvilktiem traukiem, kas nozīmē, ka tā ir pati lētākā servīzes versija, līdz pat reprezentatīviem, mākslinieciski augstvērtīgiem ražojumiem.

Pēckara gados abās fabrikās – Kuzņecova un Jesena mantiniecēs – ieradās gan uz Latviju norīkotie speciālisti, kuru uzdevums bija gan veicināt PSRS raksturīgu rūpniecības metožu ieviešanu, gan radīt jaunas, laikmeta estētikas prasībām atbilstošas formas un dekorus, gan strādnieki, karu pārcietuši labākas dzīves meklētāji ar visdažādākajiem likteņiem. Smagākos darbos pirmajos pēckara gados tika nodarbināti arī vācu karagūstekņi.

"Ja skatās darbu plānus un atskaites laika periodā no Otrā pasaules kara beigām līdz 50. gadu pirmajai pusei, rādās diezgan liels haoss un darbu kvalitāte ir atkarīga no katra indivīda. Vēlāk, Hruščova laikā, jau parādās tendences organizēt ražošanu, resursu apriti, izplatīšanu jau strukturētākā veidā," skaidro Rīgas Porcelāna muzeja vadītāja Iliana Veinberga.

50. gados jau tika izstrādātas jaunas, oriģinālas formas, kas iemiesoja laikmetam raksturīgo dekoratīvisma tendenci – daudz rotājošu sīkdetaļu, kurās tiek kombinēti pseidotautiski un klasicisma elementi. Savukārt dekori no šī laika ir krāšņi un piesātināti – pārsvarā naturālu ziedu gleznojums atbilstoši klasiskajām un arī slāviskajām porcelāna apgleznošanas tradīcijām.

50. gados tapis arī pirmais plaša patēriņa porcelāna oriģināldizaina paraugs Padomju Latvijā – mākslinieces Zinas Ulstes veidotā servīze "Laima". Kā norāda Porcelāna muzeja vadītāja, hronoloģiski tā tika ražota jau Hruščova laikā, bet estētiski pilnībā turpināja Staļina laika stilistiku. Tiesa, greznākās "Laimas" vienkāršā padomju cilvēka mājoklī nonāca reti.

Hruščova atkušņa laiks un destaļinizācija nesa līdzi pārmaiņas arī dizainā. Tiesa, vēlreiz jāatgādina, ka porcelāna ražošanā ieviest jaunu formu nozīmēja pārplānot visu ražošanas līniju un darba procesu, tāpēc tā saucamais Staļina baroks formās turpinājās arī 50. gadu vidū un otrajā pusē. Tomēr Padomju Savienībai bija nepieciešams sacensties globālajā arēnā ne tikai ar militārajiem sasniegumiem un kosmosa iekarošanu, bet arī ar rūpēm par darbaļaužu labklājību. Vismaz uz āru bija jāparāda, ka dzīvot Padomju Savienībā ir tikpat labi kā Rietumos. Tas skāra ražošanu visās nozarēs un līmeņos. Vispirms tā bija abu fabriku apvienošana Rīgas porcelāna un fajansa rūpnīcā 1963. gadā, bet vēlāk, 1967. gadā, fajansa izstrādājumu ražošanas pārtraukšana. Kopš tā laika mēs pazīstam Rīgas porcelāna rūpnīcu, kas, pakāpeniski modernizēta, kļuva par vienu no lielākajām un augstāk vērtētajām porcelāna ražotnēm bijušajā Padomju Savienībā.

60. gadu otrā puse un 70. gadi bija pretrunīgs laiks, kad porcelānā, gluži tāpat kā politikā, atkusni un modernismu pakāpeniski nomainīja konservatīvisms un stagnācija. Trauki vēl joprojām bija jāizgatavo ātri un daudz, pēc iespējas lētāk. Ražošanas efektivitāte bija pāri visam – vēl vienkāršāk, vēl mazāk brāķa, bet ekonomikas dievs bija ar uzviju izpildīts plāns. Tika radīti vienkārši, slaidi trauki, kas aizņem pēc pēc iespējas mazāk vietas vagonetes plauktā, lai apdedzināšanu vienlaicīgi var veikt pēc iespējas lielākam priekšmetu skaitam. Savukārt tas, ka tepat Rīgā tapa savi zīdspiedes dekoli, ļāva izpausties vietējiem māksliniekiem, nereti lakoniskus un vienkāršus traukus dekorējot ar krāšņiem, pat nesamērīgiem rotājumiem. Te jau atkal jāatgādina par porcelāna ražošanas konservatīvo dabu, tāpēc nevar teikt, ka šajā laikā pilnībā būtu izzuduši sarežģītāku, dekoratīvāku formu trauki.

Ja 19. gadsimtā mēs runājam par formu kopēšanu un Rietumeiropas mākslinieku angažēšanu, starpkaru periodā sagaidām savu nacionālo dizainu, tad arī padomju gados noteikti varam runāt par oriģināldizainu – Rīgas porcelāna rūpnīcā strādāja vietējie autori, kas radīja unikālas lietas. Ir izplatīts uzskats, ka arī Padomju Savienības rūpnīcās tika kopēts Rietumu dizains. Tomēr RPR gadījumā šis pieņēmums ir tikai nedaudz patiess.

"Protams, RPR, tāpat kā visās citās rūpnīcās, bija pieejamas paraugu grāmatas ar attēliem no Rietumos izgatavotās produkcijas. Lielākoties bez norādēm, no kuras ražotnes katrs priekšmets ir nācis, – tās bija sakomplektētas bilžu grāmatas ar servīzēm, veļasmašīnām, šujmašīnām utt. Ja tiktu veikta salīdzinošā analīze, tad varētu redzēt, ka ne gluži kopētas, bet līdzīgas lietas var atrast. Ietekmēšanās, protams, ir, bet bet par tiešiem pārcēlumiem un kopijām bez padziļinātas izpētes tā viennozīmīgi uzreiz teikt nevar," saka Rīgas Porcelāna muzeja direktore.

Līdzās traukiem un sīkplastikai Rīgā tapa arī propagandas un ideoloģiskais porcelāns. Mazāk zināms fakts, bet vāzes un dekoratīvie šķīvji ar Kremli, Ļeņinu un sarkanajiem karogiem Rīgā tika izgatavoti vēl pat 80. gadu otrajā pusē. Tie paši autori, kas taisīja skaistās kafijas tasītes, tējkannas un šķīvīšus, kas ir mūsu sabiedrības vairāku paaudžu siltas bērnības atmiņas, taisīja arī šo ideoloģisko porcelānu. Tas ražotnes māksliniekiem vienkārši bija jādara, īpašas izvēles nebija.

"Šī pagaidām ir ļoti politizēta un emocionāli nospriegota tēma," atzīst Iliana Veinberga. Propagandas nolūkos galvenokārt tika ražotas vāzes, arī šķīvji, kausi utt. Šos priekšmetus izmantoja, lai, piemēram, pasniegtu dažādos sadraudzības pasākumos – sākot no viena kolhoza priekšsēdētāja vizītes pie otra, starp pašvaldību vadītājiem vai rūpnīcu kolektīviem līdz pat valsts augstākajām amatpersonām. Tāpat bija nepieciešamība izcelt ideoloģiskos datumus – dažādas gadadienas utt. Šīs vāzes, šķīvji un citi priekšmeti tika eksponēti direktoru kabinetos, novietoti sarkanajos stūrīšos vai vestibilos.

"Porcelāna jomas ietvaros šie priekšmeti ir vērtīgi un nozīmīgi. Kā nišas produktam tam ir neticama vērtība. Taču, protams, ja skatās globālos mākslas notikumus, virzienus un attīstību pasaulē, tad ideoloģisks porcelāns piedalījās un mākslas procesus ietekmēja maz," skaidro Iliana Veinberga.

80. gadi dizainā atgrieza no visa kā pa druskai. Eklektika un vēstures citēšana ieviesa neorokoko, neobarokālas, neogotiskas formas un dekorus. Vienlaikus Padomju Savienības pastāvēšanas pēdējā desmitgade bija ekonomiski sarežģīts laiks – plānošana kliboja, trūka izejvielu. Desmitgades otrajā pusē lielais stratēģiskais mērķis bija "pārbūve", kas porcelāna un ikvienā citā ražošanā nozīmēja strauju modernizāciju. Tomēr, kā atceramies no vēstures, tā nenotika un pārmaiņu vietā Padomju Savienībā aizvien grūtāk bija noslēpjams ideoloģiskais un ekonomiskais krahs. Runājot par porcelānu, šajā laikā tika ražotas labi zināmu autoru jau pārbaudītas un iecienītas formas. Vienlaikus tapa arī jauni moderna dizaina izstrādājumi, taču tie tika saražoti maz vai vairumā gadījumu ražošanā nenonāca vispār. Savukārt, runājot par trauku dekorēšanu, parādījās arī nacionālā simbolika un iepriekš padomju gados nepieļaujami motīvi.

RPR izskaņa un beigas 90. gados bija ilgas un sāpīgas. Padomju laikā izejvielas un palīgvielas tika ievestas no Krievijas un Ukrainas, atjaunotajā Latvijas Republikā tas vairs nebija pašsaprotami. Sadārdzinājās elektrība un gāze, turklāt spēkā stājās pavisam citi – brīvā tirgus un konkurences – likumi. Protams, jāņem vērā arī sabiedrības pieprasījums – tobrīd priekšroka tika dota jebkam "importa", bet centās atbrīvoties no visa, kas atgādināja padomju laiku.

Štata samazināšana, vairākkārtēja vadības maiņa, privatizācijas līkloči, algu kavēšanās un pat to izmaksa produkcijā – tā bija 90. gadu pirmās puses realitāte, ko piedzīvoja daudzas ražotnes. Kā liecina bijušo darbinieku teiktais grāmatā "Porcelāna stāsti: Rīgas porcelāna rūpnīcas darbinieku atmiņas", neizmaksāto algu dēļ bijis pat gadījums, kad aptuveni 25 līdz 30 darbinieki pieteica badastreiku. Katrs centās iekārtoties, kā varēja. Bija mākslinieki, kas kooperējās un mēģināja atrast veidus, kā realizēt produkciju, bija tādi, kas strādāja līdz pēdējam, un bija profesionāļi, kas devās uz ārzemēm.