Lielākais apjoms šajā laikā uzbūvētā ir pēc tipveida projektiem tiražētie dzīvojamie masīvi un mikrorajoni. Pēc tipveida projektiem Latvijas pilsētās un laukos tapa arī skolas, kultūras nami, universālveikali, kantori un arī citas iestādes. To arhitektūras kvalitātes varbūt nereti ir visai diskutablas, taču šīm ēkām piemīt minētā arhitektūras kā mantojuma vērtība, liecinot par optimisma un patosa pilno modernisma laikmetu. Interesantāka daļa, protams, ir tā 60. gadu arhitektūra, kas tapa kā unikāli projekti, starp tiem arī atsevišķi patiešām izteiksmīgi modernisma sasniegumi, piemēram, restorāni "Jūras pērle" un "Sēnīte", Dzintaru koncertzāle, Salaspils memoriāls.

Laika posmu robežas šī perioda ietvaros, protams, ir nosacītas – tehnisko iespēju izmaiņas celtniecībā bija lēnas un pakāpeniskas. Striktu piederību konkrētai desmitgadei jauc arī tas, ka daudzas lielākas ēkas tapa kā mokoši "dolgostroji" (ilgbūves), to celtniecība reizēm aizņēma 10 un vairāk gadu. Tādas ir abas Rīgas vecākās modernisma augstceltnes, viesnīca "Latvija" (1967–1978) un Lauksaimniecības ministrija (1968–1978), kas pabeigtas 70. gados, taču atspoguļo drīzāk 60. gadu estētiku. Neapšaubāma Latvijas modernisma pērle ir Dailes teātris, kas drīzāk ir pārlaicīgs piemērs, nepaliekot pie kādām vienas desmitgades modes formām vien. Konkursa projekts tapa 1959. gadā, taču ēku sāka celt tika 1966., bet pabeidza – 1976. gadā. Formās tā īsti nepieder 70. gadiem, kaut iekštelpu apdare iemieso labāko, ko laikmets piedāvāja. Plašāk par Dailes teātri var izlasīt teātra 100. jubilejai veltītajā projektā.

Šokbetona elementi ir arī lodžiju paneļi, piemēram, tā sauktajām lietuviešu sērijas mājām. Tāpat arī ornamentāli dekoratīvie paneļi ēku gala sienās – tie vēl tagad ieraugāmi atsevišķās vietās Imantā. Rūpnieciski izgatavotie paneļi ar reljefu virmas tekstūru, kas atkārto kādu kvadrātisku vai taisnstūra ornamenta elementu teju bezgalīgās plaknēs, ir viens no sociālistiskā modernisma arhitektūras raksturīgajiem elementiem.

Līdzīgu formu apdares paneļi, kas kā nebeidzams paklājs atkārto ģeometrizētu reljefu, tikai veidoti no metāla, padomju arhitektūrā parādās jau 60. gados, bet tomēr plašāku pielietojumu redzam 70. gadu ēkās. Šādus metāla paneļus ikviens atpazīst no Strēlnieku (tagad – Okupācijas) muzeja fasādes. Taču tie reti kur saglabājušies – zuduši 90. gadu krāsainā metāla "ieguves" kampaņās, vai arī ēkas nojauktas vai pārbūvētas. Līdzīgus var ieraudzīt arī atlikumā no Sporta pils – Artilērijas ielas pusē.

Sasaucoties ar "reģionālās izteiksmības meklējumiem", īpaši 70. gadu otrajā pusē, jāpiemin tradicionālā būvmateriāla – ķieģeļa – "atgriešanās" un arvien plašāka izmantošana. Protams, problēma arvien bija gan celtniecības darbu, gan pašu ķieģeļu kvalitāte. Tāpēc veiksmīgākie piemēri ir tās ēkas, kam tika piešķirta kāda īpašāka nozīme.

Divās no trim Rīgas izpilddirekciju ēkām sarkanais ķieģelis lietots kopā ar šokbetonu. Dzemdību nama 70. gadu eleganci šodien vairs nevaram novērtēt, jo fasādi klāj siltinājums ar banāliem apdares paneļiem.

Uzskatāmi ķieģeļu izmantošanas piemēri ir arī tā sauktie specprojekti jeb "individuāli projektētas dzīvojamās ēkas" – mājas, kas bija celtas padomju varas elitei un intelektuāļiem – māksliniekiem, rakstniekiem, aktieriem. Plašāk rakstu sērijā "Mākslinieku mājas".

Taču, ja mēģinām lūkoties bezkaislīgāk, tad varam atzīt, ka šī laika Latvijas arhitektūru raksturo sava veida stingrība, skaidrība, kārtība – kā struktūrā, tā kompozīcijās. Lielā mērā gan to noteica tieši ierobežotais materiālu, elementu klāsts, stingrās normas un standarti, skaidras konstruktīvās sistēmas. Un vienlaikus – par spīti tam – centieni izlauzties no vienmuļības, tiecoties panākt telpisku izteiksmību, emocionalitāti un savdabību ierobežotajos apstākļos.

Latvijas 70. gadu arhitektūra gan nebija tik ekspresīva un formām bagāta kā Lietuvā, ne arī – tik avangardiska, inovatīva un eksperimentējoša kā Igaunijā. Taču nevar apgalvot, ka tas ir latviešu arhitektu mazspējas pierādījums. Nozīme bija arī celtniecības uzņēmumiem, to vadībai, kas nespēja un nevēlējās izkāpt no saliekamo konstrukciju un tipveida risinājumu rutīnas.

Arhitektūras un būvniecības jomu Latvijas PSR tolaik pārraudzīja un regulēja trīs valstiskas institūcijas – Celtniecības ministrija, Būvmateriālu ministrija, kā arī Valsts celtniecības lietu komiteja. Tieši arhitektūras jomu kūrēja Celtniecības komiteja (arhitektūras vārds no iestādes nosaukuma bija pazudis jau 60. gados). Iespējams, daļēji ar komitejas personālsastāvu un vadību var skaidrot arī to, kāpēc Latvijā šajās desmitgadēs savdabīgas, drosmīgas un eksperimentējošas arhitektūras ir radies salīdzinoši mazāk nekā kaimiņos.

Par zemu nevar novērtēt arī politiskās vides faktorus – "Maskavas roku". Rīga bija lielākais rūpniecības un militārais centrs Baltijā, līdz ar to Latvija bija vairāk kontrolēta – it visā, ierobežojot brīvību arī arhitektūrā.