Maija izskaņā Kultūras ministrija (KM) nāca klajā ar sen gaidītu vēsti – Nacionālā kultūras padome vienbalsīgi atbalstījusi nozares gada balvas vizuālajā mākslā dibināšanu. Par jauno balvu vēl ir daudz neskaidrību: kāds būs tās nosaukums, cik kategorijās tā tiks pasniegta, arī konkursa kārtībā vēl tiks izvēlēts tās rīkotājs, tomēr nozarē kopumā šī ziņa uzņemta pozitīvi.
Līdz šim vizuālajā mākslā augstākās apbalvojums ir bijusi "Purvīša balva", kas ir privāta atbalstītāja – mecenāta, uzņēmēja Jāņa Zuzāna – sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju izveidota un finansēta godalga. Tā tiek pasniegta reizi divos gados jau kopš 2007.–2008. gada. Balvas apjoms ir 28 500 eiro. Kopš 2019. gada tiek pasniegta arī "Purvīša balva" par mūža ieguldījumu Latvijas mākslā. To līdz šim saņēmušas gleznotājas Džemma Skulme un Maija Tabaka, kā arī tekstilmāksliniece Edīte Pauls Vīgnere.
Ko KM paziņojums mainīs šīs balvas norisē, vai "Purvīša balva" varētu pārtapt par valsts nozīmes apbalvojumu un ko divas līdzās esošas balvas nozīmēs mākslas nozarei? Šos jautājumus uzdevām gan Kultūras ministrijai, gan Jānim Zuzānam, gan arī mākslas kritiķei Santai Hiršai.
Mākslas kritiķe: Vajadzīgs konstruktīvs izvērtēšanas rīks, nevis kārtējā viduvējību kulta izpausme
Mākslas kritiķe Santa Hirša sarunā ar "Delfi" uzsver, ka ir ļoti liela starpība, vai šādu balvu rīko privāts mecenāts vai valsts: "Vizuālā māksla daudzos aspektos līdz šim bijusi tā Latvijas kultūras nozare, kurā valstisku atbalsta mehānismu praktiski nav, tādēļ arī balvas neesamība šķita kārtējais veids, kā ignorēt vizuālo mākslu un "izmest" to izdzīvošanai privātajā sektorā.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
