Kristiana Brektes publisko provokatora tēlu lielā mērā var skaidrot kā pašas sabiedrības vēlmju atspoguļojumu – kāre pēc skandāliem, sašutuma un iespējas paust morāla pārākuma sajūtu bieži vien liek vērsties tieši pret radošā darba veicējiem kā vienu no sabiedrības neaizsargātākajām grupām.
Salīdzinot ar starptautiska mēroga mākslas provokatoriem, patiesi transgresīviem žestiem un skandalozākajiem māksliniekiem, Brektes žesti lielākoties ir visnotaļ pieklājīgi. Tie abstrakti runā par universālām tēmām – nāvi, seksualitāti, varu, varmācību, bailēm un kultūras simboliem. Tos vada humors, nevis izsmiekls, tiesa, ne vienmēr tas ir gaumīgs, ne vienmēr smieklīgs, un drīzāk tas saucams par karātavu humoru. Taču Brekte konsekventi ietur trikstera pozīcijas un satirizē mums apkārt esošo ikdienu un tās vizuālās formas.
Jāuzsver, ka aiz brektiskajiem jokiem no plašākas uzmanības un mākslas vēstures atmiņas ir pazuduši arī nopietnāki darbi, kas skaudri attēlo traģisko, piemēram, Čečenijas karam veltītais darbs, kareivji ar baložu galvām izstādē "Čečenija. Pieturvieta Rīga" (1996). Brekte kā triksteris un prenkeris atsedz jutīgas tēmas, un šausmīgais viņa darbos ir galma āksta aizsargmehānisms, kas ļauj par nopietno runāt caur ironiju, satīru, absurdu.
Kā apliecina mākslas vēsture (sevišķi dziļu krīžu un kolīziju laikos), dažkārt pasaule ir pārāk absurda, lai māksla to atspoguļotu veidos, kas atbilst racionālajam. Protams, klikšķu laikmetā provokācijai kā stratēģijai ir arī cits aspekts – uzmanības piesaistīšana ar skaļu ažiotāžu, radot pieprasījumu, popularitāti arī caur noliegumu un kritiku. Līdz ar to arī Brektes "provokāciju" mākslu var skatīt kā sava veida bada spēles mākslas un sabiedrības attiecību kontekstā.
Viņa māksla ir tipisks popārtiskas apropriācijas piemērs, kas dekonstruē lietu sociālās aprites nozīmes, uzlauž to vispārpieņemto loģiku un piepilda to ar jaunām asociācijām, kurās patīk uzsvērt paradoksālo un groteski griezīgo.
Izstāde "Bada spēles" galerijā "Maxim Boxer" aptver daudzus medijus un formas, ko atpazīstam no citām Brektes darbu sērijām un projektiem. Līdzīgi asemblāžai, tā atgādina miniatūru Brektes retrospekciju vai, izmantojot māksliniekam tuvāku leksiku, "Best of Brekte", piemēram, pārogļojušos dzīvnieku figūras, ko redzam "Bada spēlēs", atgādina izstādi "Morgs" (2008) ar mirušu dzīvnieku foto galerijā "1. stāvs", akvareļa tehnikā gleznotie bezpajumtnieki izstādi "Rīgas madonnas" (2010), jaunvārdu uzraksti, sīktēlniecība un maskas atkārtojas vairākās mākslinieka darbu sērijās. Šim eklektiskajam izstādes veidošanas paņēmienam ir gan priekšrocības, gan trūkumi. Pozitīvi, ka tā ļauj vienkopus redzēt motīvus, ko Brekte visbiežāk realizē atsevišķi un kuru izolētība dažkārt apgrūtina iespēju nolasīt darba ideju un kontekstu, tie neiegūst vēstījuma aprises un "apraujas". Vienotā ekspozīcijā atsevišķie elementi atsaucas un papildina viens otru, tādējādi mazāk izskatās pēc huligāniska "izlēciena". Ietērpjot nāvei raksturīgos rekvizītus (kapu vainagi, līķi, galvaskausi, spoki) patērētājsabiedrības kultūrai raksturīgajos dizainiski glītajos materiālos (neons, plastmasa), Brektes darbi iegūst popkultūru kritizējošus vaibstus, ziemeļu gotikas pasaules izjūtai sajaucoties ar subkultūru valodu (uzraksti, saukļi, tēli). Viņa māksla ir tipisks popārtiskas apropriācijas piemērs, kas dekonstruē lietu sociālās aprites nozīmes, uzlauž to vispārpieņemto loģiku un piepilda to ar jaunām asociācijām, kurās patīk uzsvērt paradoksālo un groteski griezīgo.
Diemžēl, no otras puses, izstādes eklektisms, apvienojot plašu Brektem raksturīgo formas paņēmienu spektru un tēmas, pazaudē vēstījuma mugurkaulu, jo īsti neveidojas vienots stāsts, kas atšķirtu konkrēto ekspozīciju no citām autora izstādēm. "Bada spēles" ir nosaukums, ko izstādes autori attiecina uz dzīves atraidīto un marginalizēto indivīdu pieredzi (piemēram, akvarelizētajiem bezpajumtniekiem), kas kalpo par vispārinājumu arī plašākai savas "ēnas" (kuratore Ieva Stalšāne atsaucas uz Karlu Gustavu Jungu) izstumšanai, apslāpējot dziņas un domas, ko Rietumu kultūra neatzīst par veselīgām.
Interesanti, ka neilgi pēc izstādes atklāšanas apzīmējumu "bada spēles" lietoja arī Žanete Jaunzeme-Grende, attiecinot to uz Valsts kultūrkapitāla fondu, kas vizuālo mākslu nudien jau daudzus gadus visvairāk badina. Tādējādi Brektes izstāde atsedz arī ļoti konkrētu kultūras sociālo klimatu, Latvijas mākslas mūžīgo cīņu par primitīvu izdzīvošanu. Tas, iespējams, arī sarkastiski izskaidro izstādes retrospektīvo ievirzi – mākslinieks kļuvis par sevis paša ideju reproducētāju un atkārtotāju, jo kaut kam radikāli jaunam nepietiek ne finansiālu, ne mentālu resursu. Un mēs kā skatītāji arī mēdzam būt nežēlīgi savās vēlmēs pēc mākslas, kas pārsteidz ar ko jaunu, vienlaikus saglabājot autorstilu un ierasto formātu.
Izstādē "Bada spēles" redzamo Brektes darbu noskaņas, formas meklējumi un iekšējās pretrunas spēj rezonēt ar skatītāju. Brekte nav zaudējis formas asprātību un paradoksu asumu, taču, aplūkojot konkrēto izstādi, nepamet sajūta, ka mākslinieka paņēmieni atkārtojas pārāk monotoni. Viņa izstādēs un projektos mainās virstēma, taču bez jauniem akcentiem vai niansēm, kas viņu interesējošo kultūras lauku aplūkotu no mazliet cita rakursa. Citiem vārdiem sakot, ekspozīcijā redzamo varētu verbāli piesaistīt pie teju jebkādas sociāli jutīgas tēmas un metafora par esošā iznīcību būtu identiski iedarbīga un nolasāma tieši tādā pašā interpretējošā virzienā.
Brekte nav zaudējis formas asprātību un paradoksu asumu, taču, aplūkojot konkrēto izstādi, nepamet sajūta, ka mākslinieka paņēmieni atkārtojas pārāk monotoni.
Šķiet, Brekti ir apsēdusi viena un tā pati doma, kas tad nu atkārtojas uz riņķi un uz nebēdu, – viņš spēlējas ar apkārtējās pasaules seksualitātes, nāves un sociālo rituālu kodiem, variējot ielu mākslas, patērētājsabiedrības materiālus (neonu, plastmasu) un mitoloģiski reliģisku procesu atribūtus un tēlus. Savukārt skandālista slava met ēnu uz dziļākiem diskursiem, kuru savstarpējās vibrācijas mākslinieks cenšas vizualizēt – un neļauj tās saredzēt aiz plastmasas un neona spoži gludajām virsmām. Lai arī daudzos jokos ir daļa patiesības, jāatzīst, ka daži Brektes joki ir tikai joki, jo tiem pietrūkst saiknes ar realitāti. Gribētos, lai mākslinieks savās konceptuālajās iecerēs ir niansētāks, fokusētāks, konkrētāks, vienlaikus nesākot nodarboties ar didaktiku un klaju ilustrēšanu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
