Dauderos būs Josifa Elgurta grafikas darbu izstāde "Ziema. Sarkandaugava"

Kā "Delfi" vēsta LNVM pārstāvji, mākslinieku īpaši saistīja Rīgas priekšpilsētu ainavas ar vecajiem koka namiem un tajos dzīvojošie ļaudis, šo vidi viņš savos darbos atspoguļo poētiski smeldzīgā toņkārtā.

Josifs Elgurts dzimis 1924. gadā 12. februārī Kišiņevā, Besarābijā, toreizējā Rumānijas karalistē, ebreju graviera Šmula-Ārona Elgurta ģimenē. Tēvam piederēja juvelierizstrādājumu un gravēšanas darbnīca Kišiņevas centrā, kurā izgatavoja medaļas, zīmogus un tērauda matricas. Zēns mācījās ģimnāzijā (1934–1938), tad Kišiņevas mākslas skolā (1939–1941) pie Šnēra Kogana (rumāņu Şneer Cogan, 1875–1940), ievērojama ebreju izcelsmes rumāņu mākslinieka un pedagoga, Kišiņevas mākslas skolas dibinātāja un profesora.

Otrā pasaules kara sākumā nacisti Elgurta ģimeni deportēja uz geto, un tikai saslimšana ar tīfu un nonākšana izolācijā paglāba Josifu Elgurtu no bojāejas holokaustā. 1944. gada pavasarī Sarkanajai armijai ieņemot arī Piedņestras teritoriju, geto ieslodzītie tika izlaisti brīvībā, bet Elgurtam nācās stāties karavīru rindās. Pēc kara beigām studijas Kišiņevas Mākslas akadēmijā viņam tika liegtas, jo Padomju Savienībā pret Holokaustā izdzīvojušajiem ebrejiem valdīja paranoisku aizdomu pilna attieksme. 1952. gadā Josifs Elgurts devās uz Rīgu, kur kā iebraucējs varēja atrasties citā statusā, un iestājās Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā, kuru pabeidza 1958. gadā.

Josifs Elgurts mācījās gan pie gleznotāja Arvīda Egles, viena no spilgtākajiem mazpilsētas ainavu un sadzīves žanra pārstāvjiem 20. gadsimta 30. gadu Latvijas mākslā, gan pie grafiķa Pētera Upīša, ekslibru un kokdzelumu autora. Studiju laikā gūtais būtiski ietekmēja mākslinieka turpmāko daiļradi. Viņš eksperimentēja ar dažādām tehnikām – litogrāfiju, linogriezumu, ofortu, monotipiju, bet 60. gadu sākumā pievērsās sietspiedei, attīstot šo reproducēšanas tehniku līdz augstākās virtuozitātes pakāpei un atklājot tās mākslinieciskās iespējas Latvijas mākslinieku jaunākajai paaudzei.

1964. gadā Josifs Elgurts tika uzņemts Latvijas Mākslinieku savienībā. Sākot ar 1959. gadu viņa darbus regulāri eksponēja izstādēs gan Padomju Savienībā, gan ārzemēs. Nozīmīga mākslinieka personālizstāde notika 1984. gadā Mākslinieku namā Rīgā. Līdz pat mūža galam Josifs Elgurts turpināja izkopt sietspiedes faktūras nianses un tonalitātes daudzveidību, papildinot ar savas autortehnikas iezīmēm.

Daudzi Josifa Elgurta darbi atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzeja, Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijās, arī privātkolekcijās Izraēlā, Vācijā, Francijā, Krievijā u.c. Daļu sava mantojuma vēl dzīves laikā mākslinieks novēlēja Baltijas Starptautiskās akadēmijas BIArt galerijai un BSA mākslas korporatīvajai kolekcijai. Kā Latvijā, tā citās valstīs regulāri notiek mākslinieka piemiņai veltītas izstādes.

Mākslas zinātnieks un kolekcionārs Jurijs Slaviks 2024. gadā ar Latvijas Ebreju kopienas Restitūcijas fonda atbalstu iniciēja piemiņas izstāžu projektu "Elgurtam – 100", sarīkojot mākslinieka grafikas darbu izstādes vairākos Latvijas muzejos un mākslas galerijās Rīgā un Bauskā.