Zane Onckule: Vidvuds Zviedris. Tīra fotogrāfija un dievīgs triepiens  (1)

Vidvuds Zviedris (1976) pēc Rīgas Lietišķās mākslas koledžas (RLMK) beigšanas 1995. gadā dodas uz ASV studēt glezniecību Detroitas Dizaina un mākslas skolā (College of Art and Design). Līdz ar skolas absolvēšanu sāk piedalīties izstādēs (notikušas četras Vidvuda personālizstādes "Thomas McCormick Gallery" Čikāgā), 2005. - 2006. gadā pārceļas uz Čikāgu un vēlāk dodas prom, lai pusotru gadu pavadītu Jemenā. Vidvuds ir gleznotājs, tomēr, atrodoties Jemenā, bija aktuāli strādāt melnbalti, tāpēc viņš uz laiku atteicās no gleznošanas ar eļļas krāsām un abstraktā ekspresionisma, kas ir Vidvuda glezniecisko interešu loks. Tā vietā - darbs ar zīmējumu un fotogrāfija.

Žurnāla lappusēs skatāmo darbu izlase ir ceļojumos uz Indiju, Irānu un Jemenu redzētā pārnesums, sava veida dokumentālu filmu kadri ar pilsētainavu, tās tirgiem, arhitektūru, interjeru, ēnām, atspulgiem un vietējiem iedzīvotājiem. Zīmējumus, kas ir trausli tušas, zīmuļa un ogles darbi, un analogi kopētas melnbaltas fotogrāfijas vieno domas par situācijas pieredzi, ko ir guvis autors. Galvenokārt tas ir mēģinājums pieņemt vidi, kurā atrodies, un bez nosodījuma vai liekiem salīdzinājumiem piemērot savai uztverei šo nenoliedzami savdabīgo kultūrslāni. Fotogrāfijas - reportāžas un zīmējumu - skiču tehniskā puse ir kustība, bet kopiespaids liek meklēt poētisku tuvību Austrumu pasaules īpašā miera un līdzsvara izjūtai. Jemena Vidvudu piesaistījusi raupjuma, vīrišķības un smagnējuma dēļ, un minētā kombinācija noteikusi radošam darbam labvēlīgus apstākļus.

Vidvuds Zviedris: Tas bija ļoti intensīvs acu treniņš. Pilnīgi jauna vide, kurā esmu ļoti jutīgs, jo saasinās uztvere un tam ir kaut kāds paliekošs iespaids, īpaši, ja strādā radoši - uzreiz aizrauj jaunas arhitektūras formas vai atšķirīgi arhitektoniski elementi, kas tiek izmantoti mājās, kā arī cilvēku vaibsti un kopējā atmosfēra ielās. Principā, nodzīvojot tur kādu laiku, jūti, ka mainies, jo tevī paliek kaut kas no tā, kas ir tur, un tas, domājams, vēlāk atsauksies darbos, tie kļūs citādāki, jo mākslas valoda jau ir ar šo pieredzi bagātināta.

Vidvuds runā par darbu tematiku, kas varētu mainīties. Attiecībā uz glezniecību viņš varētu sākt izmantot jaunāko fotogrāfiju savos darbos, līdz ar to pārnest gleznās cilvēku tēlus, portretus, kaut ko no fotogrāfijā redzamām gaismu spēlēm, ēnām. Šādas prognozes ir vajadzīgs dialogs ar sevi, darbs ar domām un idejām, vēl neuzsākot gleznot, jo glezniecība kaut kādā mērā pavisam noteikti ir pragmatiska un apzināti būvēta liecība par materiālās vides iespaidu uz cilvēku, kas ar to nodarbojas.

V.Z.: Jemenā ir viens ēku ornaments kā mazi kvadrātiņi - noteiktā formā ar funkciju, lai vējš labāk cirkulētu. Zinu, ka es šo formu izmantošu, tā man šķiet ļoti veiksmīga. It kā nekas īpašs - dekoratīvi, tomēr pat tik mazi izteiksmes līdzekļi var veidot iedvesmu jauniem darbiem, jo attīstās jaunas struktūras, domāšana. Ir cilvēki, kas aizbrauc un spēj palikt pilnīgi akli, un neuzsūkt neko no redzētā, bet mans mērķis noteikti bija sevi bagātināt, kaut kā lauzt savus iekšējos kanonus un atbrīvoties zīmēšanas stilā.

Vidvuds piemin kādu īpašu cilvēku, ko fotografējis Indijā un kas stāvējis pie baltas sienas, bez intereses par objektīva uzmanību pētījis kaut ko tālumā vai varbūt tepat tuvumā, vai varbūt vispār neko nepētījis. Vārdu sakot, licis pamatu aizdomām par apskaužamu saskaņu ar sevi. Piemērs kontekstā ierakstās ar to, ka palīdz labāk izgaismot lietas, kas saista un ko patīk notvert ar fotogrāfijas palīdzību. Tas ir cilvēciskums, personas gaišums un raksturā spēcīgas sejas. Īpaši izteiksmīgi un fotogēniski ir austrumnieku sejas panti, un viena "iekšēji nenokārtota nepieciešamība" jau kādu laiku ir afgāņu portretu sērijas iecere, tomēr šīs valsts nepieejamības dēļ tā netiek īstenota.

Vēl ir kāda fotogrāfija, kuras vertikālajā kompozīcijā ar veikala skatlogā ritmiski izkārtotiem vīriešu krekliem panākts iespaids kā no Ežēna Atžē1 20. gs. sākuma Parīzes ielu kolorīta fotogrāfijām, lai arī Vidvuds piesauc Andreasu Gurski2 un vingrinājumus ar "pakārtotu ritmu". Fotografējot vidē ar vienmēr klātesošu spēcīgu sauli, jāsaskaras ar dziļām, garām ēnām un lieliem kontrastiem, tomēr šajās analogi kopētajās fotogrāfijās kontrasti bija mazināti un galarezultātam piešķirts plašs tonāls diapazons.

V.Z.: Fotoaparātu izmantoju kā ierīci, kas man vēlāk palīdz glezniecībā. Bet, protams, kad aizbrauc uz tādu vidi kā Jemena, kas ir tik sulīga un vienreizēja, vēlos arī sev atstāt kādu materiālu, tāpēc tā bija vairāk tīra fotogrāfija. Ja regulāri glezno un zīmē, izveidojas diezgan laba acs uz kompozīciju un var tvert nepārtraukti, tajā pašā laikā necentos atklāt kaut ko jaunu. Gleznieciskas problēmas risinu arī fotogrāfijā, un tajā ir tas pats: salikumi, kompozīcija, vietām neass, vietām izplūdis.

Glezniecībā Vidvuds strādā ar abstrakciju, kas vārdos ir grūti tulkojama. Tā ir pārbaudījums uztverei un izpratnei. Piemēram, par liriskās abstrakcijas pārstāves, Parīzē dzīvojošās latviešu mākslinieces Barbaras Gailes darbiem kritiķi norāda, ka šādu mākslu nevar aprakstīt, to var izzināt, savukārt ASV rietumkrasta un latviešu izcelsmes abstrakcionists Raimonds Staprāns pēc paša atzinuma maldās bezpriekšmetībā starp reālismu un abstrakcionismu.

Pats mākslas objekts un tā zīmju valoda kļuvuši par pašvērtīgu tēlu dažādām asociācijām, jo gleznas nerāda un neapcer konkrēto, to, kas būtu tiešs un atpazīstams. Bez atsevišķu krāsu laukumiem vai kāda burta, zīmes vai cipara nekā cita nolasāma nav. Vidvuds sev izvirzījis augstas prasības pret estētisku gleznu virsmu, un īpaša nozīme ir plaknei, kas tiek piepildīta ar dažādiem formu pētošiem motīviem. Deitroitā, kur Vidvuds mācījās, 60. gados bija gleznotāju skola, kas strādāja ar īpašu triepienu un veidoja darbus ar sarežģītām virsmām. Pēc iepazīšanās ar šo gleznotāju darbiem, tie daļēji kļuva par Vidvuda vadmotīvu, sava veida likmi, pēc kā vadīties. Savukārt, attālinoties no mācību procesa vingrinājumiem, ierosinājumi šodienas darbiem, dažādu glezniecisku formu apguvei un to pārnešanai uz katra nākamā audekla tiek gūti no saskarsmes ar dabā redzēto.

V.Z.: Apkārējā vidē bieži pamanu dažādas interesantas organiskas formas kā faktūras, notecējušas krāsas ar pelējumu. Bieži uz ielām pievēršu uzmanību māju numuriem, dažādiem skrāpējumiem uz sienām, grafiti, bērnu zīmējumiem. Arī Jemenā daudz fotografēju sienas ar arābu burtiem. Man ļoti patīk šāda kaligrāfija, un to es varētu izmantot savos nākamajos darbos glezniecībā. Mani interesē otas triepiens, un svarīga ir faktūra un virsmas. Audekls var būt līmēts uz kartona, daļēji atsevišķi darbi ir arī kā kolāža no avīzēm, dažādi plēsti un lauzti gabali, daudz kārtu, varu arī kaut ko piesist gleznai klāt, kādus dēļus. Izmantoju trauslu otas triepienu un nereti arī izteiktas, taisnas līnijas.

Vidvuds dabā daudz strādā ar arhitektūru un zīmējot pievēršas arhitektūras elementiem - būvēm, celtnēm, to detaļām. Ar to izskaidrojama šī gleznieciskā ģeometrija, kaut gan pēc paša mākslinieka atzinuma darbos netiek "celtas" grandiozas idejas vai apspēlēti piesātināti koncepti. Cipari un burti ir vizuāls baudījums un kompozīcijas elements, un nekāda cita nozīme šādai simbolikai nebūtu jāmeklē, šīs visas lietas ir pakārtotas mirkļa izjūtām.

Abstrakcijas nosacītais, vispārinātais un vietai nepiesaistītais raksturs nedaudz atkāpjas jaunākajos darbos. Gleznās, kas veidotas 2008. gada vasarā vasarnīcā Gaujā, redzama pāreja uz gaišāku tonalitāti. Tie ir viegli un gaisīgi, ar zīmuļa līnijām, guašas un akvareļa krāsām veidoti darbi, kuros ienesta vēlme pēc telpas efekta un panākta lielāka līdzība realitātei. Turklāt krāsu laukumos un to izvietojumā var sazīmēt objektus, ko gribas atpazīt (pieņemt) par Jemenas ainavu.

Iegūstot pamatizglītību mākslā Amerikas vidē, īpaša uzmanība pievērsta De Koningam3, citiem šī perioda gleznotājiem un arī latviešu glezniecības klasiķiem kā Boriss Bērziņš ("Ar Bērziņu mani saista estētika pārākā pakāpē," atzīst Vidvuds), Jānis Pauļuks (un viņa gleznieciskā eksplozivitāte), Felicita Pauļuka (ar sev raksturīgo precizitāti portretos) un Eduards Kalniņš (ar vieglumu un gaismas uzirdinātu virsmu). Šīs lietas ir būtiskas un tiek izjustas kā vienots vērtību kopums, no kā bagātināties.

V.Z.: Katram māksliniekam ir savs meklējumu laiks, dažiem tas ir ātrāks, bet var jau kā Sezāns, kurš rakņājās sevī līdz vecumam. Tas ir ļoti nosacīti, kā un kad tu pie savas īstās manieres nonāc. Man ir tāds lēnāks atradumu laiks, ar katru gadu veidojos no jauna, jūtu savu izaugsmi, tas apmierina, un tas ir mans temps. Pēc padarīta darba un jautājuma - kas būs tālāk? - loģiska ir atbilde, ka uz kādu laiku ir jāapstājas. Jo, kad lietas, ko vēlies izpildīt, un lietas, ko vēlies redzēt, ir īstenotas, prioritātes mainās. Vairāk nav tik svarīgi braukt, redzēt, darīt un būt visur, jo tā informācija un tie labumi, ar ko esi vēlējies saskarties, jau ir iegūti. Seko padarītā izvērtēšana un apstrāde, kas Vidvudam nozīmē iet darbnīcā un radīt jaunus darbus. Atklāt sevi jaunā kvalitātē. Latvijā Vidvuds bija iebraucis tikai uz brīdi, lai sagatavotu jaunu izstādi. Vasarnīcā Gaujā radītie darbi aizvesti uz Čikāgu, kur paredzēta izstāde. Tālākie nākotnes plāni ir iekārtot studiju Berlīnē, jo ir pierasts atrasties vidē, kurai nepiederi un vari būt neitrāls.

1 Ežēns Atžē (Atget, 1857-1927), franču fotogrāfs, leģendārs Parīzes iemūžinātājs. Vairāk informācijas - "Foto Kvartālā" Nr. 2(10), 2008.

2 Andreass Gurskis (Gursky, 1955), vācu fotogrāfs, ievērojams ar panorāmisku interjera un ainavas fotogrāfiju, viens no šobrīd pasaulē vispopulārākajiem fotogrāfiem.

3 Villems de Konings (De Kooning, 1904-1997), nīderlandiešu izcelsmes amerikāņu gleznotājs, viens no abstraktā ekspresionisma pārstāvjiem.