Nevienam nav skaidrs, ko sevī ietver vārdu salikums "normāls cilvēks", un vēl mazāk skaidrības ir par vārdiem "lielisks" un "mākslinieks". Tomēr par izvirzīto jautājumu iespējams diskutēt, lai vismaz no vienas puses kaut cik pietuvotos kādiem hipotētiskiem secinājumiem (vai drīzāk - spekulācijām).
Jāpiebilst par acīmredzamo un vispārzināmo: dažādos laikmetos un dažādās kultūrās "normālība" nozīmē atšķirīgu un pat pretēju kvalitāšu un funkciju kopumu, un šajā esejā rīkošos ar "šeit un tagad" situācijas pieņēmumiem. Tie ietver tādu kā vidējo un virspusējo plašsaziņas līdzekļu izveidoto ES pilsoņa priekšstatu par normālību un "normālu cilvēku" kā ziemeļnieciski vēsu, racionālu, intelektuālu, sociāli, politiski, ekoloģiski un visādi citādi atbildīgu, profesionāli efektīvi funkcionējošu bioķīmisku mehānismu, kam pazīstama "darba ētika" (kura savukārt pārvērtusies kolektīvā un masveidīgā apsēstībā ar darbu jeb darbaholismā). Kārtīgs, reglamentēts ražotājs un tikpat reglamentēti kārtīgs patērētājs (ko filosofe Maija Kūle traktē kā šodienas cilvēka dzīvi virzienos "augšup", "uz priekšu" un "uz virsmas"
1

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit