Lai arī šī raksta tapšanas brīdī jau rit priekšpēdējā no piecām Stokholmas mēbeļu meses (Stockholm Furniture Fair) dienām, Greenhouse jeb siltumnīcas sadaļā, kurā izstādās jaunie dizaineri, ir tikpat daudz saspringuma kā skates galvenajās zālēs, kurās pārstāvēti pāris simti svarīgo dizaina un tirdzniecības uzņēmumu. Kāpēc gan tā? Vai tad šim nebūtu jābūt laukumam, kurā izrādīt tieši tās kvalitātes, kas piedienīgas jaunībai, - atvērtību, kustību, vīzijas un ideālus? Šķiet, ka jau mācību laikā daļā dalībnieku ir ielikta ne tikai abstrakta nepieciešamība domāt par pasūtītāju un personisko karjeru, bet gan apzināta stratēģija tikai tā vien darboties, jo vairums no "Siltumnīcas" jeb "zaļo" jaunuļu kultivēšanas halles stendiem demonstrē tāda dizaina paraugus, kam ir uzskatāmas ģenealoģiskas saiknes ar lielo zāļu produkciju. Estētika un intereses ir tās pašas, tikai vēriens, kā arī kvalitāte - kā jau mācību procesā - atpaliek no "augstā gala" pārstāvjiem, kas glaunos apģērbos un smalkos aksesuāros sēž pie vai uz saviem dizaina produktiem, apmainoties ar vizītkartēm ar tikpat svarīga izskata ļaudīm.
Taču, ja ir bijusi nepieciešamība nošķirt skolas atsevišķā nodaļā, tad mēģināšu noķert aiz astes tos pāris akcentus, kuru dēļ ieklīšana šajā sektorā nešķita velti zemē nomests laiks. Galvenokārt tas ir bērnišķīgums - piemēram, krāsu izvēlē. Pamatekspozīcijā dominēja jau ierastais melnā un baltā salikums ar sarkanā akcentu vai klusināti dažādu nianšu zemes / koka toņi, apvienoti ar nordisko balto / blāvo / gaišo, vietumis atsvaidzināti ar dažāda sārtuma meža ogu krāsu, zaļganiem un jūras zilganiem toņiem. Savukārt jauno dizaineru stendos pārsteidzoši bieži krāsu risinājums iekļāva trīs pamatkrāsu un no tām atvasināto toņu kombinācijas spilgtā vai klusinātā pasteļa versijā, saspēlējoties ar mājīgu, gaišu koku, jo lielākoties krāsas izmantotas furnitūras detaļās. Otrkārt, bērnišķīgums tādā nozīmē, ka līdz ar mazuļu mēbelēm izcēlās jauniešiem un pieaugušajiem domātās, kuras raisa tiešas asociācijas ar bērnības iespaidiem, ķermeņa izjūtu vai pasaules redzējumu - noskaņu, ko rada mammas virtuve vasaras namiņā vai bērnības istaba ar stūrīti, kurā gatavot mājasdarbus un rakstīt mīlestības vēstules. Es ceru, ka šī iezīme ir saistīta nevis ar to, ka lakoniska formāta mēbeļu gatavošana prasa mazāk resursu, bet gan ar to, ka daļa autoru paši ir vecāki vai saglabājuši sevī bērnam raksturīgo spēju justies omulīgi un labi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!