Nu varam teikt - viņš ir apzināts, izpētīts, saskaitīts, izmērīts, daļēji novērtēts... Gleznotājs Auseklis Baušķenieks. Mūsu mākslas lielums - kā jau noslēgta vērtība klasikas plauktos ar cieņu un godu iekārtots. Ceļš uz tiem nav bijis taisns un triumfa saules apmirdzēts. Un varbūt tieši tas ļauj mums palūkoties uz mākslinieka dzīvi kā uz neparastu dēku, kur mākslas cēlais ritējums savijas meistara likteņa spirālēs. To raitais plūdums reizēm lūza asu pārvērtību plaknēs. Tālab ieskats Ausekļa Baušķenieka personības kopumā ir kā dimanta vērtējoša grozīšana - tur dažas šķautnes negaidīti koši iemirdzas, citas gaist ēnā, un allaž jaušams arī kāds noslēpums...
Manas paaudzes ļaudis Ausekli Baušķenieku ievēroja kā košu akcentu un ne ar vienu nesalīdzināmu indivīdu padomju laiku mākslas izstāžu ekspozīcijās - pērnā gadsimta 60.-80. gados. Protams, vara jau centās mākslīgi kultivēt visai konservatīvas un ideoloģiski motivētas nostādnes. Un samērā liela daļa mākslinieku tai vai citā mērā maksāja kādus meslus varas prasībām. Tagad ar visai liekulīgu bravūru dažs labs to iezīmē kā "latviešu inteliģences kolaboracionismu". Še gan būtu lielāka tēma kādam atsevišķam pētījumam. Taču doma tur apakšā bija visai vienkārša un merkantila - mierīgi un bez ekscesiem sadzīvot ar eilieniem, nodrošināt labāku iztikšanu, dažkārt arī kādu slaidāku karjeras lidojumu, kādus godu laurus... Vai pat caur "ķeizara atzīšanu" vērst pašu sabiedrības lietas labākā gultnē... Garajā mākslinieku sarakstā ļoti maz atradīsies tādu, par kuriem simtprocentīgi varētu teikt: lūk, īstens, sarkanajā nozīmē - "pareizticīgais", viņa domas un darbi pilnībā rit unisonā ar varas ideāliem. Un savukārt ne tik daudzi arī saglabāja savā mākslā bezkompromisa sterilitāti. Tālab katrs jauns "izlēcējs" tika kāri pamanīts un guva publikas atbalstu. Šķiet, pie tādiem varēja pieskaitīt arī Ausekli Baušķenieku.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!