Jānis Borgs: Bauša avangards

Nu varam teikt - viņš ir apzināts, izpētīts, saskaitīts, izmērīts, daļēji novērtēts... Gleznotājs Auseklis Baušķenieks. Mūsu mākslas lielums - kā jau noslēgta vērtība klasikas plauktos ar cieņu un godu iekārtots. Ceļš uz tiem nav bijis taisns un triumfa saules apmirdzēts. Un varbūt tieši tas ļauj mums palūkoties uz mākslinieka dzīvi kā uz neparastu dēku, kur mākslas cēlais ritējums savijas meistara likteņa spirālēs. To raitais plūdums reizēm lūza asu pārvērtību plaknēs. Tālab ieskats Ausekļa Baušķenieka personības kopumā ir kā dimanta vērtējoša grozīšana - tur dažas šķautnes negaidīti koši iemirdzas, citas gaist ēnā, un allaž jaušams arī kāds noslēpums...

Manas paaudzes ļaudis Ausekli Baušķenieku ievēroja kā košu akcentu un ne ar vienu nesalīdzināmu indivīdu padomju laiku mākslas izstāžu ekspozīcijās - pērnā gadsimta 60.-80. gados. Protams, vara jau centās mākslīgi kultivēt visai konservatīvas un ideoloģiski motivētas nostādnes. Un samērā liela daļa mākslinieku tai vai citā mērā maksāja kādus meslus varas prasībām. Tagad ar visai liekulīgu bravūru dažs labs to iezīmē kā "latviešu inteliģences kolaboracionismu". Še gan būtu lielāka tēma kādam atsevišķam pētījumam. Taču doma tur apakšā bija visai vienkārša un merkantila - mierīgi un bez ekscesiem sadzīvot ar eilieniem, nodrošināt labāku iztikšanu, dažkārt arī kādu slaidāku karjeras lidojumu, kādus godu laurus... Vai pat caur "ķeizara atzīšanu" vērst pašu sabiedrības lietas labākā gultnē... Garajā mākslinieku sarakstā ļoti maz atradīsies tādu, par kuriem simtprocentīgi varētu teikt: lūk, īstens, sarkanajā nozīmē - "pareizticīgais", viņa domas un darbi pilnībā rit unisonā ar varas ideāliem. Un savukārt ne tik daudzi arī saglabāja savā mākslā bezkompromisa sterilitāti. Tālab katrs jauns "izlēcējs" tika kāri pamanīts un guva publikas atbalstu. Šķiet, pie tādiem varēja pieskaitīt arī Ausekli Baušķenieku.

Nule izdevniecības "Neputns" klajā laistajā lieliskajā un visaptverošajā grāmatā par Ausekli Baušķenieku līdzās jau zināmiem faktiem rodam ne mazumu atklājumu un pārsteigumu, kas plašākai publikai bijuši nezināmi. Par to milzīga pateicība visai grāmatas autoru kopai. Iepriekš teiktā kontekstā grāmatā atrodam dažas liecības, ka Auseklis Baušķenieks arī savu reizi kādu šķipsniņu meslu ir metis uz varas pusi. Tā visai formāli - kā dažs labs mājkustonis iezīmē savu telpu un atgādina par savu esamību. Taču gandrīz viss viņa mākslas masīvs šajā nozīmē ir palicis pilnībā autonoms un paša Ausekļa Baušķenieka ideoloģijas un dzīves filozofijas lokā. Tā jau bija savveida rakstura stingrības un pat varonības pazīme - saglabāt neatkarību savā mākslas teritorijā.

Kā to nesen redzējām "Rīgas mākslas telpas" izstāžu zālē kuratores Ingas Šteimanes veidotajā padomju laiku Latvijas mākslas fundamentālajā izstādē, nekāda varas klātbūtne un gravitācija nejaudāja noslāpēt mākslinieku tieksmi uz brīvāku formu valodu, uz darbošanos tieši mākslas izteiksmības jomās. Tas kopainā padarīja oficiāli deklarētā ortodoksālā socreālisma atbilstību realitātei visai problemātisku. Kompartijas ideologiem šajā jomā daudz ko nācās pievilkt "aiz matiem". Lai uzrādītu vēlamo par esošo - veidot ko līdzīgu "potjomkina sādžai". Un dažu "vērtētāju" skatījumā varēja jau arī Ausekļa Baušķenieka mākslu traktēt kā jaunu socreālisma formu, tāsakot - "attīstībā". Pats meistars konsekventi stāvēja ārpus šīs jezgas un iedzina Latvijas mākslas laukā vienu unikāli savrupu un oriģinālu vagu, kas virzījās atsevišķi no jebkādiem kopīgiem virzieniem.

Kas tad sākotnēji tā piesaistīja publikas uzmanību? Jo, kā jau atzīmējām, pamanīts ar savdabību viņš tika uzreiz. Te varētu izcelt vairākus faktorus. Vispirms atcerēsimies, ka Auseklis Baušķenieks kā mākslinieks pēc ļoti ilga, teju desmit gadu pārtraukuma atdzima jaunā izteiksmībā tieši PSRS vadoņa Ņikitas Hruščova inspirētā ideoloģiskā atkušņa laikā - pēc 1956. gada destaļinizācijas norisēm. Jaunais un labvēlīgākais laikmeta klimats daudziem viesa gaišas cerības un izdzina arī viņu, Ausekli Baušķenieku, gluži kā baraviku pēc lietus Latvijas mākslas "sūnāja" virspusē. Tolaik Auseklim bija jau 46 gadi - vecums, kad jaunu dzīvi uzsākt spēj retais. Viņš jaudāja. Un ar izcilu enerģiju.

Padomju kultūras norisēs notika mērena vēršanās uz Rietumu pusi. Virziens, kam vēl vakar piedēvēja tikai tabu nozīmi. Viena no izpausmēm šajā nozīmē bija dažādu Rietumu kultūras vērtību jaunatklāsme. Piemēram, padomju sabiedrība alkatīgi aizrāvās ar franču impresionismu un postimpresionismu. Tagad mēs tikai varētu pabrīnīties, kā var krist ekstāzē par kaut kādu simtgadīgu klasiku, it kā tā būtu pēdējā novitāte. Katrs sevi cienošs inteliģents jūsmoja par van Gogu un Gogēnu, turēja pie sienas slaveno Hemingveja portretu, kur amerikāņu rakstnieka bārdainā seja grima rupji adīta džempera mezglojumā. Tās bija padomju sabiedrības jaunās ikonas.

Ir grūti spriest, cik "izkalkulēta" vai organiska bija Ausekļa Baušķenieka personiskās "renesanses" mākslinieciskā forma ar it kā radniecīgo izpausmi Žorža Serā puantilisma garā. Pats Auseklis esot no šādām līdzībām "krustījies" nost. Nekādi nenoniecinot meistara individualitāti, gribētos atzīmēt, ka visa mākslas vēsture ir teju viens vienīgs savstarpēju refleksiju kamols. Tāpēc šādās līdzībās nebūtu jāsaskata kaut kas nosodāms. Šajā nozīmē Auseklis nebūt nebija vientuļš. Līdzīgus "paralēlismus" varēja rast arī citu tālaika meistaru darbos. Piemēram, Boriss Bērziņš un franču kubisma pieredze. Vai Jānis Pauļuks un amerikāņu abstrakcionista Džeksona Polloka ekspresīvā krāsu šķaidītāja tašistiskā tehnika. Skaidrs, tālaika plašāka publika vēl maz ko vieda par Serā, Braku vai Polloku. Šādi smalkumi bija pieejami galvenokārt speciālistiem kā kaut kas toļko dļja služebnogo poļzovaņija¹. Un nereti šo citzemju klasiķu atspulgus vai interpretācijas mūsu meistaru glezniecībā tauta uztvēra kā īpašu drosmi, uzdrīkstēšanos un oriģinalitāti. Un gandrīz vai kā opozicionāru manifestāciju pret socreālisma dogmām. Noteikti visi šie elementi tai vai citā pakāpē tur arī bija klāt. Neieslīgsim pūristiskā snobismā un atcerēsimies šeit tikai visu šo mākslinieciskās dzīves attīstības procesu komplicēto būtību, psiholoģiskās vibrācijas un motivācijas. Un šodien spriedelēšana par to, ir vai nav Auseklis Baušķenieks Serā "skolnieks", šķiet, būtu visai naiva. Viņš ir un paliek mūsu mākslas fenomens.

Daudz pārsteidzošāks ir personības lūzums, kas 40.-50. gadu periodā notika ar Ausekli Baušķenieku. Faktiski runa ir bezmaz vai par diviem atšķirīgiem cilvēkiem. Viens ir tas pirmskara Latvijā izglītotais jauneklis (studējis Latvijas Universitātē arhitektūru un Otrā pasaules kara gados pabeidzis Mākslas akadēmijas Ģederta Eliasa Figurālās glezniecības meistardarbnīcu). Viņā atklājās izcilas akadēmiska zīmētāja spējas, kas visnotaļ lauzās ārā no tradicionālisma ietvariem. Gandrīz visās retajās tālaika mākslas liecībās vērojam "formas smeķi" jeb mākslinieciskās izteiksmes baudu, ko vēlāk, padomju gados, pulgos kā ļaunu formālismu. Šķiet, varētu arī prognozēt - ja nebijis lielo juku laiku, Auseklis Baušķenieks varbūt veidotos kā izcils latviešu sirreālists. Šāda vilkme tai viņa mākslas cukā it kā nemitīgi jūtama. Līdzīgas tieksmes var sajust viņa agrīnajā periodā un jau itin uzskatāmi vērot padomju laika mākslā. Jāpiezīmē, ka sirreālisms pat padomju liberālisma uzplūdos skaitījās tas ļaunākais un ideoloģiski kaitnieciskākais mākslas virziens. Jo tur vairs nebija plika formu rotaļa, bet gan nekontrolējams un apslēpts apziņas zemtekstu vēstījums. To varēja pielīdzināt literatūrai, kas padomju cenzorus vienmēr darīja galēji tramīgus un aizdomu pilnus. Bet liktenis nebija lēmis šai attīstības līnijai turpināties. Tas Auseklis Baušķenieks, kuru visi pazīstam, ir tik atšķirīgs no sākotnēja mākslinieka - kā pilnīgi cits cilvēks.

[..]

Līdz 24. oktobrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē skatāma izstāde "Blēņu stāsti. Auseklim Baušķeniekam - 100". - Red.

(1) "Tikai dienesta vajadzībām" (krievu val.). - Red.

Pilnu rakstu lasiet žurnāla "Studija" oktobra/novembra numurā (Nr.74).