Maija Tabaka. Mitoloģija. Audekls, eļļa. 139x191 cm. 2008
Maija Tabaka turpina vilināt un mulsināt: izstādēs, kuras veltītas latviešu pēckara mākslai, pie viņas darbiem skatītāji "aizķeras": stāv ilgāk, pēta sīkāk. Tā tas bija izstādē "Mākslinieks. Portrets. Pašportrets" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (2009. gada decembris-2010. gada janvāris), tāpat arī ekspozīcijā "Glezniecība Latvijā 1950.-1990. no Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijas", kas no aizvadītā gada maija līdz augustam bija skatāma "Rīgas mākslas telpā".

Pat ja Tabakas gleznas nav īpaši izceltas (kā "Portretos"), ja tās ievietotas pagalam spiedīgos apstākļos visspožāko latviešu glezniecības sasniegumu kontekstā ("Rīgas mākslas telpā"), to magnētisms nemazinās. Gluži otrādi - konvencionāli atzītu glezniecisku vērtību sablīvējumos daudzi citi meistardarbi zaudē daļu vienreizējības un atklāj to saistību ar noteiktu tradīciju, rada vielu salīdzinājumiem, bet Tabaka atkal "izlec". 2010. gada nogalē Ivonnas Veihertes galerijā tika izstādītas pēdējos gados tapušas gleznas - to skaitā no jauna gleznota versija leģendāram, taču latviešu skatītājam vairs nepieejamam darbam "Džungļi" (pirmoreiz radīts 1977. gadā Rietumberlīnē). Šis autores pašas rosinātais atskats pagātnē liek secināt: viņa ir visspilgtākā sava laika māksliniece, - to var droši apgalvot, pat nepievienojot šādās frāzēs ierasti izlīdzinošo "viena no..." un atstājot vārdu "spilgts" bez paskaidrojumiem.

Kādēļ tā? Atbildi varētu meklēt izdevniecības "Jumava" izdotajā Līgas Blauas grāmatā "Maija Tabaka. Spēle ar dzīvi", kas droši vien paredzēta bestsellera liktenim. Tie ir atmiņu stāstījumu pieraksti, kuru stiprā puse ir vēstījuma autentiskums (tekstā gluži vai sadzirdama Maijas Tabakas godīgā, tomēr apdomīgā runas maniere), bet vājā - žurnālistiska virspusējība. Tā vien šķiet, ka intervētāja, šifrējot balss ierakstus, pilnīgi ļāvusies mākslinieces atmiņu uzvilnījumiem tā vietā, lai par nozīmīgiem notikumiem pārjautātu vēlreiz un kaut ko arī noskaidrotu pati. Grāmatā ir maz gadskaitļu. Teksta kompozīcija aprobežojas ar sadalījumu simt stāstiņos, kas dažs nav pat lappusi garš. Arī ilustrāciju klāsts ir skops (atbildīgā redaktore Evija Veide). Nemaz nav solīdam izdevumam nepieciešamo zemsvītras piezīmju, priekšvārda vai pēcvārda un komentāru. Taču tie būtu ļoti nepieciešami, jo vairākas mākslinieces frāzes, izteiktas raksturīgā lakonismā, tomēr sniedz būtiskus viņas mākslas iespējamo interpretāciju aizmetņus.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!