No pārstāstos dzirdētā piecdesmitie gadi manā apziņā ir ieņēmuši tādu draudīgi biedējošu ēnu, savukārt sešdesmitajiem jau ir piešķirama koša krāsa. Kā bērns pieaugot, to laiku arī pati sāku apjaust un gana apzinīgi izdzīvot. Tomēr personiskajām atmiņām ir tikai bērnības krāšņums, nevis salīdzinošs vērtējums par stilistikas maiņu, piemēram, interjeru vai mēbeļu dizainā. Kaut gan atceros, kā radu mājā istaba tika pārkrāsota košās krāsās, un, galvenais, katrai sienai krāsa bija cita ar brīvi un neregulāri izsvaidītiem viegliem rakstiem. Un jauns dīvāns "Lira", kam namamāte lepni virināja paceļamo galvgali, skaidrojot, ka gultas veļu tagad pa dienu var novākt un nekādas spilvenu krāvumu piramīdas, apklātas ar iestērķelētu sedziņu, vairs neesot modē. Lai gan mana mamma domīgi grozīja galvu, man padzisušos varavīksnes toņos noklātās sienas un kušete bez ierobežojošā smagā rāmja ļoti, ļoti patika - līdz brīdim, kad, viesos pārnakšņojot, galva "lūza nost" pret smalki dizainēto veļas lādi guļvietas galvgalī.
Tādas subjektīvas impresijas varētu atstāstīt ikviens. Un, kad krietni vēlāk (tikai astoņdesmito gadu beigās) radās iespēja klātienē nepastarpināti iepazīt ārvalstu muzejus un galerijas un secīgi izzināt, kas tiešām ir noticis pasaules mākslā otrpus dzelzs priekškara, tad skaudri iezīmējās, "pa kādu spundi" esam kultūras jomā barojušies visus šos it kā jau brīvākos padomju gadus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!