Pēdu dzīšana kronētam laikam. Intervija ar kostīmu mākslinieci Večellu Varslavāni

No pārstāstos dzirdētā piecdesmitie gadi manā apziņā ir ieņēmuši tādu draudīgi biedējošu ēnu, savukārt sešdesmitajiem jau ir piešķirama koša krāsa. Kā bērns pieaugot, to laiku arī pati sāku apjaust un gana apzinīgi izdzīvot. Tomēr personiskajām atmiņām ir tikai bērnības krāšņums, nevis salīdzinošs vērtējums par stilistikas maiņu, piemēram, interjeru vai mēbeļu dizainā. Kaut gan atceros, kā radu mājā istaba tika pārkrāsota košās krāsās, un, galvenais, katrai sienai krāsa bija cita ar brīvi un neregulāri izsvaidītiem viegliem rakstiem. Un jauns dīvāns "Lira", kam namamāte lepni virināja paceļamo galvgali, skaidrojot, ka gultas veļu tagad pa dienu var novākt un nekādas spilvenu krāvumu piramīdas, apklātas ar iestērķelētu sedziņu, vairs neesot modē. Lai gan mana mamma domīgi grozīja galvu, man padzisušos varavīksnes toņos noklātās sienas un kušete bez ierobežojošā smagā rāmja ļoti, ļoti patika - līdz brīdim, kad, viesos pārnakšņojot, galva "lūza nost" pret smalki dizainēto veļas lādi guļvietas galvgalī.

Tādas subjektīvas impresijas varētu atstāstīt ikviens. Un, kad krietni vēlāk (tikai astoņdesmito gadu beigās) radās iespēja klātienē nepastarpināti iepazīt ārvalstu muzejus un galerijas un secīgi izzināt, kas tiešām ir noticis pasaules mākslā otrpus dzelzs priekškara, tad skaudri iezīmējās, "pa kādu spundi" esam kultūras jomā barojušies visus šos it kā jau brīvākos padomju gadus.

Tomēr ar šodienas atskatu pagājušā gadsimta sešdesmito gadu mākslai un arī dizainam Latvijā ir vērā ņemama sava laika strāvojumu elpa, vismaz pašmāju kontekstā. Par to un nedaudz par tāltālo ikdienu saruna ar kostīmu mākslinieci Večellu Varslavāni.

Večella Varslavāne: Man tas laiks sakrita ar Juridiskās fakultātes beigšanu un iestāšanos Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā. Pēc juristu vides "lietišķajos" šķita viegli, skaisti un brīnišķīgi. Nonācu tādā grupā, kur visi audzēkņi bija pēc vidusskolas, un mēs - jau pieauguši cilvēki - jutāmies atbrīvoti, visādus podus jau gāzām, bet mācīties gan mācījāmies. Tas vēl bija piecdesmito gadu noslēgums, un neskoloja mums nez kādu jauno stilistiku, vēl tamborējām un izšuvām krustdūrienos. Pēc skolas nonācu Rīgas Modeļu namā, un personiski es domāju, ka nevar runāt par īpašu dizainu tajos laikos. Retu reizi ar atļauju un īpašiem parakstiem tikām klāt bibliotēkā pie ārzemju modes žurnāliem, tādiem ar atpakaļejošu nobīdi, ne pašiem aktuālākajiem. Un, protams, špikojām un centāmies, ko noskatīt.

Sandra Krastiņa: Modeļu nama vadībai taču bija jābūt ieinteresētai, lai jūs vairāk zinātu un prastu, kaut vai ietekmējoties no paraugiem.

V.V.: Liecies mierā, ja tu redzētu kāda tur bija vadība! Vadība - lūk, tas bija dizains! Mākslas padomēs no Vieglās rūpniecības ministrijas nāca tāda tantiņa, kas par jaunajiem modeļiem izlēma - tas ir labi vai slikti. Ieradās viņa rudzupuķu zilā kostīmiņā, kam apakšā vīdēja rozīgi lillā kombinē, apsēdās, sakrustoja kājiņas vienu pār otru (tad arī bija redzams, kas zem kostīmiņa) un, skatot kā meitenes demonstrē modeļus, tikai noteica: "Нет, тут мне что-то не нравится. Нет, нет. Эта модель не поидет. Снять!"* Un aizlieguma kritēriji bija elementāri - es tādu nevalkātu, jo man nepatīk; spriests tika vienīgi pēc tāda principa. Starp citu, arī tagad nekas nav mainījies! Kas ir mainījies? Vienīgi toreiz, gatavojot modeļus ražošanai, nevis izstādei, parasti bija skaidrs, par ko ir runa - iespējami maz iztērēt materiālu, vēlamajās robežās iztaisīt modīgi un interesanti, bet tomēr, lai ieliktos noteiktā metrāžā. Tam vismaz bija kāda loģika, bet, ja tikai pasaka - tas man nepatīk...tādu es nevilktu...

Bet zini, man pašai tā ir ar tiem sešdesmito gadu plastmasas krēsliem. Kaut gan īsu brīdi tomēr arī mēs uz tiem reaģējām. Labās mēbeles no mājas aizvācām uz komisijas veikalu. Visu prom! Atceros, šeit noliku zemu, zemu plauktiņu ar bīdāmām durtiņām, vienas durtiņas tā kā koka, bet otras melnā krāsā. Galdiņi zemi, visi stūri duras - kājiņas uz visām pusēm. Viena istabas siena melna, otrā zaļa vai dzeltena. Mode! Mana mamma bija ļoti liberāla - ja gribat, tad dariet. Tolaik jau visi dzīvoja kopā ar vecākiem, bet bija arī ģimenes, kur neļāva, piemēram, veco bufeti mest projām. No tiem laikiem galdu ar plānu virsmu vai asiem stūriem ciest nevaru, tomēr šis asimetriskais, manuprāt, nedaudz agresīvais stils sasaucās ar tālaika pasaules politikā notiekošo. Karš Vjetnamā, kad pēc 1965. gada iesaistījās ASV, vēl taču Čehoslovākijas notikumi sešdesmit astotajā gadā. Nekas jau nav izolēti.

Jā, vēl par mēbelēm runājot, bija mums arī dīvāns "Lira", un tas man patika, bet kurš lai tagad pasaka dīvāna dizaineru. Tu zini, kā tolaik iegādājās mēbeles? Lietas nevis vienkārši nopirka, bet tās dabūt vajadzēja. Lai vai kā, tas ar dizainu man personiski neasociējas. Nu vienīgi no ārzemju žurnāliem, cik iznāca redzēt, tad itāļu virtuves gan: viss nosegts, spīd un laistās, krāsains - tas atstāja grandiozu iespaidu. Un sešdesmitajos gados arhitektūras žurnālus tomēr jau iznāca pašķirstīt. Redzētais ietekmēja, bet principā man bija un ir svarīgi sajust, ka, veidojot mēbeles, kāds ir strādājis ar rokām. Laikam esmu konservatīva... atbilstoši vecumam man patīk roku darbs, bet tas izmaksā dārgāk. Tāpēc parādās tādas "košļājamās gumijas" kā plastmasas mēbeles. Masveida štancējumi man nez kāpēc atgādina Čaplina filmas - agregātā ielej kaut kādu šķidrumu, iztaisa "hlops!", un iznāk moderns krēsls! Vai salīdzinājumam - onkulītis ilgstoši koku mērcē, žāvē, grebj un griež. Masveida produkcijā nav vairs nekādas nepareizības jeb nobīde tiek iestrādāta miljonos eksemplāru, kas tad vairs nav nekāda nejaušība.

S.K.: Bet kā sešdesmitajos gados skaitījās būt modernam?

V.V.: Sešdesmitajos gados apgrozījos tādā vidē, kur bija saskarsme vai nu ar māksliniekiem jaunuzceltajā Mākslinieku namā Daugavmalā, vai ar Modeļu nama publiku. Piemēram, māksliniekiem bija tāda grupa - šestidesjatniki. Grupas izturēšanās kods tāds, ka tik "niknāk" gan paskatā, gan arī sarunās. Valkāja Hemingveja stila raupjos džemperus, kas, jo paplukušāki un pabalējušāki, jo labāk, vēl ģitāra un fonā Vladimira Visocka un Bulata Okudžavas dziesmas. Pie mums, meičām no Modeļu nama, bija citāda gaisotne (tur strādāju no 1960. līdz 1970. gadam), no rokas rokā gāja Mihaila Bulgakova "Meistars un Margarita", sarunas vērpās par Aleksandru Solžeņicinu un par to, kas līdz tam bijis aizliegts vai nepieejams, to gribējās ķert un grābt. Neteiktu, ka mēs bijām lielas intelektuāles, jo savā ziņā lasīt gaismā nākušo literatūru bija arī tāda kā modes lieta. Un, godīgi sakot, aiz pretestības pret to divkosību, kad, no vienas puses, Hruščovs it kā iedeva brīvību, bet pēc tam, piemēram, aizliedza Maskavas mākslinieku grupai izstādi vai nikni vērsās pret jaunākajām izpausmēm mākslā, es tādā sava veida protestā visas šīs modīgi stūrainās, plānās un asās plastmasas mēbeles sāku mest ārā. To, ko nevarējām pārdot, izsviedām. Tērbatas ielā kādreiz bija antikvariāts, tur sākām regulāri pirkt vecās mēbeles. Likvidējām kādus trīs, četrus, piecus ķebļus un iegādājāmies, piemēram, vienu krēslu. Bet, kā to laiku izjuta citi cilvēki, to tagad man grūti teikt, vienlaicīgi tomēr valdīja dažādas vēsmas. Jāatzīst, kad es atceros, man mazliet tā kā neērti par to Modeļu nama laiku. Mēs nezin kāpēc plivinājāmies mazu gabaliņu virs zemes, jutāmies tā kā smalkākas, jo regulāri braucām uz skatēm Maskavā, Ļeņingradā, un tas jau bija kaut kas. No turienes arī tas sākās - krāsotas lūpiņas, smaili papēdīši.

S.K.: Ko radošajiem bija parasts iedzert un ko - uzkost?

V.V.: Vai to var saukt par modi, bet vienkārši tas bija lēts - tādās pītās pudelēs bulgāru vīns Gamza. Ko uzkoda? Neko, jo naudas nepietika. Tāds paradums bija pie gleznotāja Leo Kokles un turpinājās arī Kinostudijā. Modeļu nama meitenes gan nedzēra, varbūt nedaudz kokteiļus, kad vēlāk bija modīgi iet uz krodziņu "Skapis". Jā, tā bija mode pēc darba iet pasēdēt "Skapī".

S.K.: Bet kā ar dāmu smaržām? Vai, piemēram, sievietes gaidīja jaunas, aktuālas "Dzintara" smaržas?

V.V.: Mana "Dzintara" smarža bija vīriešu odekolons, laikam "Prometejs". Varu uzzīmēt pudeli: kolonniņa un melns uzgriežamais vāciņš. Nevis vīriešu smarža, bet odekolons. Citu es neatminu. Man šķiet, ka pārsvarā lietoja Ландыш un Красная Москва vai Пиковая дама. Ko no "Dzintara" smaržām? Tā kā mēs braukājām uz Maskavu un tur bija tāds poļu veikals, kur varēja dabūt arī franču smaržas, tad sākumā lietojām poļu un pēc tam jau franču smaržas. Par "Dzintara" smaržām es pat neatceros. Jā, "Zīlīte" jau gan ir ļoti sena, un tā bija stabila Ziemassvētku dāvana, lai kas tur dāvanā būtu, obligāti klāt bija "Zīlītes" flakoniņš. Arī pati smarža acīmredzot nebija pārlieku "pretelīga". Tajā periodā Gunārs Kirke veidoja "Dzintara" reklāmām dizainu.

S.K.: Grāmatā "Plakāts Latvijā" Ramona Umblija par situāciju sešdesmito gadu kultūrainavā raksta: "(..) publiskajā apskatē nonāca Gunāra Kirkes plakāts Leo Kokles gleznu izstādei, kas uzskatāms par latviešu mūsdienu plakātmākslas sākumu. Bet tā autors - par mūsu modernā plakāta "tēvu". Pateicoties tieši Gunāra Kirkes entuziasmam, viņa cilvēciskajām un organizatora spējām, mūsu kultūras vēsturē, šķiet, radās nebijis fenomens - vairāku desmitu gadu ilgumā pastāvoša plakātmākslinieku kopa (..)"

Vai šī plakātu nozarē prominentā grupa savstarpēji pārrunāja, analizēja cits cita darbus?

V.V.: Gunārs Kirke bija vecāks par pārējiem, jo citi jau nāca no akadēmijas. Ar savas paaudzes māksliniekiem viņš faktiski neturējās kopā ne ar vienu, atskaitot gleznotāju Leo Kokli. Gunāram bija cita kompānija - makšķernieki. Kad sāka nodarboties tikai ar plakātu, tad viņi (Laimonis Šēnbergs, Juris Dimiters, Georgs Smelters, Ilmārs Blumbergs, Gunārs Lūsis, Jānis Borgs) paši sevi sauca par mafiju un Gunāru Kirki par krusttēvu - Ded. Viņi tiešām bija tāda kopa, kaut gan gadu starpība ievērojama. Jā, man vismaz tā šķiet, viņiem bija savstarpēja domu apmaiņa par darbiem, bet grupa jutās ļoti saliedēta un cits pret citu labvēlīgi. Un, ja kāds kaut ko aizrādīja, tad tikai tā, lai tam otram būtu labāk.

Leo Kokles glezniecība man ļoti patika. Īpaši tas laiks, kad tapa šahista Mihaila Tāla un komponista Raimonda Paula portreti, bet tie ir stipri jau sešdesmito gadu beigās. Tad Leo radās tāds vērienīgs vēziens. Viņš gleznoja arī manu portretu, bet diemžēl vai paldies Dievam, to nopirka Maskavas Tretjakova galerija. Toreiz tas šķita brīnišķīgi, ka gleznu nopirka, bet tagad pat žēl, ka tā aizgājusi no Latvijas. Ja runa ir par bohēmu, es tur mazāk dauzījos, bet vairāk skatījos, jo Leo labprāt rādīja savas gleznas.

S.K.: Kāda bija radošā temperatūra starp divām tik aktīvi strādājošām personībām - Gunāru Kirki un Večellu Varslavāni?

V.V.: Gunārs Kirke neko no saviem darbiem neiznesa no mājas, pirms tam man neparādījis. Un es neiznesu neko, neparādot viņam. Starpība tikai tā, ka viņš mierīgi mani paaicināja: "Mika, nāc apskaties!" Bet es skraidīju pa māju un taisīju lielu nekārtību, plēsu matus un vaimanāju: "Ārprāts, ārprāts. Nu šoreiz es esmu izgāzusies!" Gunārs nekad neteica, ka viņš ir izgāzies, bet gribēja, lai tomēr paskatos, un man likās, ka viņš vienmēr taisa ģeniālas lietas. Viņš taču bija ļoti, ļoti akurāts, cītīgs un ļoti perfekts kā mākslinieks. Un es viņu apbrīnoju un novērtēju! Es pati esmu haotiska, un, kad strādāju, parasti ap mani viss juka: kaut kādi nesaprotami papīri - vajadzīgi, nevajadzīgi, neko nevarēju atrast, zuda ūdens burkas un noklīda pindzeles. Savukārt Gunārs pret manu darbu bija ļoti jauks un mierināja: "Nu ko tu uztraucies! Viss būs labi" Nē, bet tā citādāk manus darbus viņš nekomentēja.

Bet vispār jau izturēšanās paaudzēm mainās. Starp citu, manas kolēģes (un man to ir daudz), jaunās un ļoti labās meitenes, kuras es augstu vērtēju, pēc izrādēm, pieņemsim, saka: "Tas un tas patika." Ja nekas nav paticis un nav par ko runāt, tad - sliktākajā gadījumā - apsveic. Bet mana gadagājuma vai nedaudz jaunākas kolēģes, cilvēki, ar kuriem esmu vienlaicīgi vai nu mācījusies "lietišķajos" vai strādājusi Kinostudijā, nesaka neko. Es varu izlīst no ādas un iztaisīt nezin ko, bet nekad mūžā no viņām neesmu dzirdējusi ... neko un nekad. Bet gribas dzirdēt. Taisnību sakot, kaut ko tādu pariebīgu laikam tomēr ne (smejas). Piemēram, izrādi "Marķīze de Sada" vēl līdz šim sevī nesu ar cieņu, gan izrādi kopumā, gan arī savu darbu, nepieminot nemaz, kā tas tapa, - divdesmit dienas pēc Gunāra nāves notika pirmizrāde. Bet pēc izrādes neviena no manas paaudzes kolēģēm nepateica nevienu pašu vārdu, savukārt jaunās meitenes Ilze Vītoliņa un Anna Heinrihsone gan. Ir vēl cita lieta - kādreiz šķērmi paliek, kad teātra kritiķes par kāda cita kostīmu mākslinieka darbu nosaka: "Ļoti skaista kleita..." Ja par kostīma mākslinieces darbu profesionāls kritiķis ir spējīgs tikai pateikt, ka ir uztaisīta ļoti skaista kleita vai kleitas, man tas šķiet šausmīgi. Nu tas ir tikpat kā, piemēram, vērtēt plakātu: "Foršs tev tas plakāts, tev tie burtiņi tur trešajā rindā ir baigi precīzie. Tā smuki!"

S.K.: Vai ir bijis kāds garāks laika nogrieznis, kas gan personiski, gan kopējās gaisotnes ziņā vērtējams kā nozīmīgs un radoši uzlādējošs - jums pašai un varbūt arī visai Latvijas kultūras ainai?

V.V.: Par visas Latvijas kultūru es neizteikšos. Man labi gadi bija astoņdesmito beigas un deviņdesmito sākums. Saproti, teātrī darbojos tādā pakārtotā lomā, es taču nestrādāju viena pati. Un tie gadi man sakrita ar interesantiem cilvēkiem - Jāni Streiču, Ansi Epneru, un, kad pārgāju uz teātri, sāku sadarboties ar Alvi Hermani. Latvijas Nacionālajā operā ar Alvi kā režisoru mēs uztaisījām "Uguni un nakti". Tajos laikos - 1996. gadā - tā skaitījās traka izrāde; pēdējā cēlienā uznāca koris pelēkos uzvalkos, bet aizmugurē bija Latvijas karte. Skatuves strādnieki uznesa trepes, sadalīja kvadrātos to karti un izdalīja pelēkajiem ļaudīm, cits uz to Latvijas kartes fragmentu atbalstījās, cits pasita padusē. Pirmizrādē sēdēju kādā trešajā ceturtajā rindā, bet priekšējās rindās jau toreiz novietojās "īstie" cilvēki. Jau toreiz. Pēc pirmizrādes visi devāmies uz pieņemšanu restorānā "Rīga", un, ejot pāri ielai, varēja dzirdēt kā oficiālie personāži gānījās, ka izrāde esot pagalam bezkaunīga - kāpēc cilvēki pelēkās drēbēs, kāpēc mūsdienu apģērbā, un kāpēc dala Latviju pa gabaliem? Tomēr, redzi, pareizi vien bijām uztrāpījuši!

* " Nē, te man kaut kas nepatīk. Nē, nē. Tas modelis neies cauri. Noņemt!" (Krievu val.)