Tā krāsošana nav tikai bērnu ķēpāšanās. Saruna ar ielu mākslinieku Kiwie  (279)

Kiwie ir viens no zināmākajiem Rīgas grafiti māksliniekiem, viņa segvārds labi pazīstams arī šī žanra vidē ārpus Latvijas robežām. Pats mazākais Kiwie redzams uz sienas Stabu ielā, lielākais – uz Ziemeļvelsas krastos jau vairākus gadus pietauvotā kuģa "The Duke of Lancaster" sāniem.

Kiwie sarunai piekrīt, tomēr tikai ar epasta starpniecību. Viņš uztur neaizsniedzama, neatkarīga pilsētas mākslinieka tēlu, taču viņa darbi rotājuši gan mobilo sakaru operatora reklāmu un sporta veikala skatlogu, bet viņa mājaslapā iespējams pasūtīt visdažādāko veidu Kiwie T-kreklus un uzlīmes. Tāpat izveidota online karte, kurā iespējams atrast visas vietas gan Latvijā, gan Eiropā, kur aplūkojami Kiwie atstātie darbi.

Ko nozīmē šis tēls (suns?) un kā grafiti mākslā mākslinieks šādus tēlus izvēlas?

Šis suns, govs, kaķis, kas nu kuram pirmais nāk prātā, ir Kiwie. Viņš apzināti ir veidots, lai konkrēti nelīdzinātos nevienam no dzīvniekiem vai esošajiem simboliem, lai viņš būtu unikāls radījums. Iespiestos cilvēkiem atmiņā un to atpazītu pat esot citā valstī. Principā viņš ir tas caur kuru izpaužu savu viedokli un nostāju par lietām. Viņš nozīmē visu un neko. Stulbs, smieklīgs, dusmīgs, ironisks, pārsvarā smejas par cilvēkiem, kas vārās savā sulā un ir pārņemti ar negatīvismu. Šos tēlus nav iespējams izvēlēties, tas vienkārši notiek dabīgi. Daudz darot un zīmējot. Katram cilvēkam ir savs stils. Protams, to var veicināt mākslīgi, bet tad ir jābūt galvā ļoti lielai bagāžai ar mākslu un visu, kas notiek apkārt, lai neizveidotu ko līdzīgu, kas jau pastāv. Jo, kā jau zinām, cilvēkiem primāri ir tendence atdarināt lietas. Tāpēc mākslīgi radot visbiežāk sanāk kaut kāds sajaukums starp zināmākajiem simboliem un stiliem šajā scēnā, kas lielākoties ilgi nedzīvos, jo cilvēki uzskatīs to par kopējumu. Tu protams vari iespaidoties, aizņemties deteļas kaut kā izveidošanai, jo laika gaitā viņas tāpat pielāgosies kopējam stilam un nebūs vairs pamanāmas.

Kad un kur tapa pirmais Kiwie zīmējums un kas motivēja to turpināt darīt?

Ja pareizi atminos, tas bija 2006. gads. Kur tieši tas bija, neizpaudīšu. Tas noteikti bija jaunības maksimālisms, kas motivēja to visu attīstīt, protams arī draugu atbalsts. Paralēlā universā es noteikti esmu kaut kāds sportists vai mūziķis, šīs lietas mani arī ir interesējušas un interesē. Bet sapratu, ka visu nevar darīt, ir jākoncentrējās uz kaut ko vienu, uz vienu virzienu. Es izvēlējos šo, ar visām izrietošajās sekām, kas ir sasodīti labas.

Cik pavisam kopā ir tavu darbu?

To ir grūti pateikt, ja skaita tikai Kiwie, tad ap 500 varētu būt, ja visu kopā, cik esmu krāsojis - daudz. Kaut kad gribēju izrēķināt cik daudz baloniņus esmu izkrāsojis, sāku rēķināt un vairs negribējās zināt... Varētu normālu mašīnu nopirkt.

Vai esi kādreiz redzējis, ka kāds veidojis Tava zīmējuma kopiju?

Jā, protams. Kiwie ir pieejams publiskajā telpā un man nav nekas pretī, ja kāds kopē, kamēr viņš neuzdodās par orģinālmākslinieku vai iegūst kaut kādus ienākumus no tā. Tas mani īsti neuztrauc, jo nevienam jau īsti laikam nav skaidrs, cik daudz ir jāiespringst, un jādomā, lai izveidotu šo visu, nemaz nerunājot par pašu krāsošanu un finansēm.

Vai esi kādreiz pieķerts un sodīts? Ja jā, tad kādi ir bijuši trakākie gadījumi?

Jā, esmu, bet viņi nezināja, ko es zīmēju. Visu cieņu likuma sargiem, viņi tikai dara savu darbu, lai pasargātu mūs no tiešām debiliem cilvēkiem, kas mēdz apzagt dzīvokļus, sadurt cilvēkus vai vienkārši nogalināt. Pats esmu bijis vairākas reizes apdraudēts..., bet tādi ir šīs spēles noteikumi. Tomēr, ja domā ar galvu, viss ir ok.  Neesmu no tiem trakākajiem krāsotājiem. Bet nu - kas neriskē tas nedzer šampi!

Daudzi Tavi zīmējumi ir grūti aizsniedzamās vietās - jumti un tamlīdzīgi? No kādām traumām ir nācies ciest ”mākslas vārdā”?

Izdevās sērfot ar jumtiņu no otrā stāva, slīdēt nost no jumta un gandrīz netīšām nokāpt no ceturtā stāva jumta. Traumas pārsvarā ir ar nazi, kad griež trafaretus, tad nereti sanāk iegriezt pirkstā. Kā jau minēju, ja esi piesardzīgs un kaut cik loģiski domājošs cilvēks, nekas slikts nevar notikt pat visekstrēmākajā situācijā. Bīstamāk ir iet pāri ceļam pa gājēju pārēju.

Cik tev ir gadu un vai tev ir kāda cita nodarbošanās, ar ko pelni naudu ikdienai?

Šo info īsti nevēlos izpaust, bet skaidrs ir tas, ka es ne tikai Kiwie zīmēju, ko daži ir iedomājušies. Kaut gan no otras puses tas pat būtu diezgan interesanti, ja cilvēks mācētu zīmēt, piemēram, tikai ābolu. Es noteikti gribētu ar viņu satikties un saprast, kas viņam galvā notiekās.

Es pelnu naudu tāpat kā visi citi. Bet nestrādāju par pārdevēju.

Kādas vietas grafiti mākslā ir tabu, uz kurām nekad nezīmē? Kapu pieminekļi, baznīcas, arhitektūras pieminekļi...?

Ir dažādi zīmētāji ar dažādiem IQ rādītājiem, kuri nāk no dažādām vidēm. Dažiem ir vienalga kur krāsot, daži ievēro kaut kādas morāles normas, daži tikai zīmē legāli, daži tikai, ja kāds maksā. Tas ir atkarīgs no katra paša. Es ticu karmai, tāpēc nedaudz pievēršu uzmanību, kur ko krāsoju. Rīgā neesmu krāsojis jau sen, jo te vairs nav interesanti. Primāri uz pieminekļiem, kapos vai uz baznīcām neviens nekrāso, bet vienmēr atrodās "īpaši apdāvinātie" - tie parasti ir iesācēji, kas maz saprot no grafiti vai ielu mākslas.

Vai vispār īpaši izvēlies, kur zīmēt katru nākamo darbu? Vai arī vietu izvēles ir nejaušas?

Kā jau minēju, īsti vairs neinteresē krāsošana Rīgā, patreiz es vairāk laiku veltu apjomīgiem projektiem ārvalstīs. Piemēram ”Black Duke" projekts, kur Velsā apkrāsoju kuģi vai nesen notikusī izstāde Kaņepes Kultūras centrā, tāpat arī plānoju jau nākamās aktivitātes, kas ir jau procesā.

Tu esi zīmējis arī daudz ārpus Rīgas, kurā no Eiropas pilsētām tev ir bijis visinteresantāk zīmēt un kāpēc?

Katrā valstī ir savādāk un katrā ir sava aura. Esmu bijis daudz kur un plānoju būt vēl daudz kur citur. Pagaidām mana favorīte ir Barselona, laikam jau saules un pozitīvo emociju dēļ.

Vai taisnība, ka Rīgas grafiti mākslinieku vidū valda lielas nesaskaņas, bieži tiek sabojāti vienam otra darbi, notiek kautiņi un tamlīdzīgi?

Jā, daži mēdz uzvesties kā mazas meitenes. Dala teritorijas un brēc par to, ja kāds kaut ko ir netīšām aizkrāsojis. Bet nu Rīgā tā scēna ir tik maza, ka tas ir ļoti mazā mērogā. Agrāk bija nedaudz trakāk. Bet nu visi, kad esam jauni, gribam būt īpaši un vareni, tikai paaugoties saprotam, cik tas, iespējams, stulbi izskatījās no malas. Kļūdīties ir cilvēcīgi.

Kuriem citu Rīgas mākslinieku grafiti Tu ieteiktu pievērst ikdienā uzmanību, kas jau būtu dēvējami par mākslas darbiem?

Ir daudzi jaunie un ne tik jaunie mākslinieki, kas dara apbrīnojamas lietas, bet nu bieži vien cilvēkiem no malas to apbrīnu ir grūti saprast, ja nepazīsti "mākslinieku" personīgi, tāpēc nesaukšu nevienu konkrēti. Jo īstenībā lielākā daļa, kas krāso, mācās prestižās skolās, strādā aģentūrās ar lielākajiem Latvijas uzņēmumiem, pat projektē mājas. Tā krāsošana nav tikai bērnu ķēpāšanās, tā ir kustība, dzīvesveids, kur ierindas iedzīvotājs redz tikai augšgalu no aisberga. Par "muļķošanos" to padara mazie bērni, kas nereti apķēpā visu, ko redz. Šis dzīvesveids ir pilns ar piedzīvojumiem, tāpēc netieši liek darīt daudz vairāk, sasniegt augstākus mērķus. Bet, protams, arī šeit tas ir atkarīgs no katra paša, cik cilvēku, tik viedokļu. Es labāk mirtu, nekā mainītu savu dzīvesveidu. "ja tu nestāvi par kaut ko, tu kritīsi par jebko."

Grafiti lielā mērā ir ”nelegāla māksla” un bieži balansē uz vandalisma robežas. Tomēr Rīgā ir bijuši vairāki ”legāli” projekti, piemēram, "ZZ tunelis", arī tunelis pie Preses nama. Vai, tavuprāt, šādi komerciāli projekti nedegradē grafiti žanra jēgu? Vai tieši otrādi – grafiti vajadzētu legalizēt?

Pasaulē legāli grafiti pasākumi notiek visu laiku, Rīgā mazāk, bet notiek. Šķiet, Rīgas pilsēta vienekārši šim nepievērš uzmanību tik daudz cik vajadzētu, lai izveidotu vienu kārtīgu legālo sienu, kur jebkurš dienas laikā varētu zīmēt. Vai atvēlēt vecās māju lielās fasādes krāsošanai. Polija ir pilna ar šādām mājām un cilvēki tikai priecājās, ka viņu pagalms nu ir spilgtās krāsās. Visās lielākajās pilsētās ir legālās sienas. Kāds vienkārši nesaprot to, ka ar bargākiem sodiem šo neizskaudīs. Vajag nākt pretī un runāt par to. Citādi ir sajūta, ka visiem vienalga un visu drīkst. Un, ja vēl Rīga grib būt kā Eiropas kultūras pilsēta, tas būtu tieši laikā.