Atskats pagātnē: seši zīmīgi mākslas cenzūras gadījumi  (18)

Bez Mikelandželo Vatikānā esošo kapelu apgleznoja arī tādi mākslinieki kā Botičelli, Pinturikio, Perudžīno un citi. Vispretrunīgāk vērtētie un visplašāk zināmie ir tieši Mikelandželo darbi. Tostarp griestu gleznojums un vēlākos gados tapusī freska ”Pastarā tiesa”, kuri savulaik kļuva arī par pirmajiem publiski apspriestajiem cenzūras upuriem.

Cenzūra pastāvēja jau pirms mūsu ēras, piemēram, senajā Romā bija pat speciāli ierēdņi, kuru pienākumos bez nodokļu iekasēšanas ietilpa arī ”Romas pilsoņu aizsargāšana no visa amorālā”. Portāls ”Delfi” iepazīstina ar agrīnajiem cenzūras gadījumiem, tostarp trim zināmākajiem cenzētajiem Mikelandželo darbiem:

Pēc četru gadu darba, 1512. gada 1. novembrī plašākai apskatei tika izrādītas Mikelandželo gleznotās griestu freskas. Tajās gandrīz visi attēlotie pēc labākajiem renesanses paraugiem bija redzami kaili. Jau darba tapšanas laikā izskanēja iebildumi pret apkaunojoši "ģērbto" cilvēku attēlošanu Dieva namā, bet gleznas pasūtītājs, pāvests Jūlijs II pārmetumus māksliniekam noraidīja.

Vēlāk, jau pēc pāvesta Paula III pasūtījuma viņš uzgleznoja arī savu slavenāko darbu ”Pastarā tiesa”, kuras laikā arī bija spiests regulāri dzirdēt aizrādījumus par kailo ķermeņu attēlošanu. Arī šoreiz pāvests pārmetumus noraidīja, bet Mikelandželo nepārtrauktos vārdiskos uzbrukumus pārdzīvoja.

To rezultātā viņš vienā ”Pastarās tiesas” fragmentā, attēlojot Svēto Bērtuli, viņa rokās ”ielika” novilktu ādu (attēlā apakšā), kuras vaibstos saskatāms mākslinieka pašportrets (Sv. Bērtuli sodīja, tam dzīvam novelkot ādu). Viņš pats atzinis, ka tā juties darba tapšanas laikā regulāro zaimošanas apvainojumu dēļ.

Pēc darbu pabeigšanas kardināls Karafa un monsinjors Sernini uzsāka agresīvu cenzūras kampaņu, taču tikai pēc Mikelandželo nāves baznīca nolēma, ka meistara darbus ir jāpārveido morāli pieņemamākā izskatā. Darbu pārgleznošanai tika izvēlēts Daniels de Volterra, kura uzdevums bija freskās redzamās ģenitālijas aizklāt ar uzgleznotām vīģes lapām un audumu. Tā saucamā vīģu lapu kampaņas laikā vēlāk cieta vēl simtiem dažādu mākslinieku darbu visā Itālijā.

Lielākā daļa lapu no freskām tika aizvāktas līdz ar Siksta kapellas vērienīgo restaurāciju no 1980. līdz pat 1999. gadam. Daļa no aizsegtajām gleznas detaļām gan tādas arī palikušas līdz šim brīdim.

Vēl karjeras pašā sākumā, 25 gadu vecumā, Mikelandželo uzsāka darbu pie viena no saviem zināmākajiem darbiem – baltā marmora skulptūras Dāvids. Darbs tika pabeigts trīs gadus vēlāk un 1504. gadā uzstādīts Florencē

Lai darbu saglabātu nākamajām paaudzēm, to 1882. gadā pārvietoja uz muzeju, bet vietā uzstādīja Dāvida kopiju. Viens no iemesliem bija arī regulārie uzbrukumi tam. Skulptūras dzimumorgāni un kaunuma apmatojums visu tās pastāvēšanas laiku ir izsaukuši pretrunīgas reakcijas.

Vēl 1939. gadā, skulptūras kopiju izstādot kādā kapsētā Kalifornijā, drošības pēc Dāvida intīmo zonu aizsedz ar vīģes lapu. To no skulptūras pēc 30 gadiem – 1969. gadā – tomēr novāca.

Kamēr vienuviet cenzūru atcēla, citur tieši ieviesa. Tā 1969. gadā Sidnejā, Austrālijā, policija kādam veikalniekam no skatloga lika izņemt plakātu ar slaveno skulptūru un veikalnieku apsūdzēja neķītrībā. Tas izsauca plašu ažiotāžu un apsūdzības tika momentāni atsauktas.

Pasaulē gan joprojām turpinās diskusijas par to, vai Dāvida statuja skolās, baznīcās un citviet jāattēlo ar vīģes lapu vai bez. Internetā nopērkamas arī dažādas statujas kopijas, tostarp ar vīģes lapām.

Cita Mikelandželo Dāvida skulptūra, saukta arī par Dāvidu-Apolonu vai vienkārši Apolonu cenzūru piedzīvoja šogad. Ķīnas televīzija ”CCTV”, rādot Ķīnas Nacionālā muzeja simtgadei par godu notiekošo izstādi, Mikelandželo Apolonam aizmigloja dzimumorgānus.

Pēc sižeta šis fakts strauji kļuva par sociālo tīklu sensāciju, liekot televīzijas amatpersonām skaidrot savu izvēli cenzēt 16. gadsimta šedevru.

Pēc ironiskajām piezīmēm par statujas ģenitāliju aizklāšanu, atkārtotā televīzijas sižetā jau vēlāk tajā pat dienā tā tika parādīta pilnībā.

Mākslas darbi cenzūru piedzīvojuši jau pirms Mikelandželo. Aptuveni 130 gadā pirms mūsu ēras tapusī sengrieķu skulptūra, kurā attēlota mīlas dieviete Afrodīte arī savā ilgajā ”mūžā” pieredzējusi ne vienu vien cenzūras mēģinājumu. Lai gan nav saglabājušās ziņas par agrīnajiem tās pastāvēšanas gadiem, zināms ka pēdējos gadsimtos vien tā vairākkārt kļuvusi par aizvainotu cilvēku upuri.

1853. gadā Manheimā, Vācijā klasiskā grieķu marmora skulptūra tika apsūdzēta neķītrības veicināšanā, kā rezultātā novākta no sabiedrības acīm.

1911. gadā Bufalo pilsētas domnieks un vietējais katoļu draudzes garīdznieks tika pieķerti, cenšoties apklāt vairākas pilsētā izvietotās statujas kopijas.

Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados tās reprodukcijas tika izmantotas populāra zīmola šampūnu reklāmās, kurās ar melniem punktiem tika aizsegtas Afrodītes krūtis, bet Ungārijas policija no kāda veikala skatloga izņēma un sadedzināja tās fotogrāfiju.

Vēl 1955. gadā kāda mājsaimniece Indianas štatā, ASV, ar indīgo efeju pārklāja publiski izstādīto Venēras skulptūru, tādējādi cenšoties noslēpt tās kailumu.

16. gadsimta mākslinieks Paolo Veroneze drīz pēc "vīģes lapu kampaņas" uzsākšanas – 1573. gadā strādāja pie darba ”Svētais vakarēdiens”. Tajā attēlotais nepatika baznīcai un šī darba dēļ viņam tika prasīti paskaidrojumi.

Galvenokārt baznīcai nepatika gleznā attēlotie vāciešu drēbēs ģērbtie elfi, dzērāji, karavīri un galma āksti, turklāt vietā, kur parasti atradās Marija Magdelēna, mākslinieks bija novietojis suni. Darba tapšanu sāka izmeklēt Romas Katoļu inkvizīcija, kas pieprasīja neatbilstošo detaļu pārgleznošanu trīs mēnešu laikā.

Tā rezultātā Veroneze izlēma darbu pārsaukt, dodot tam nosaukumu ”Svētki Levija namā” (”Feast at Levi House”), bet pašu gleznu nemainīt. Eksperti uzskata, ka mākslinieks to varēja atļauties tikai tāpēc, ka viņa vārds bija pazīstams, bet inkvizīcijas ietekme pamazām saruka.

Darbus māksliniekiem nav likuši pārveidot tikai viduslaikos. Arī slavenais meksikāņu mākslinieks Djego Rivjera pagājušā gadsimta 30. gados saskārās ar cenzūru mākslas darba tapšanas laikā.

Kapitālists un dīvainis Nelsons Rokfellers 1933. gada sākumā pasūtīja sienas gleznojumu ”Cilvēks krustcelēs” Rokfellera centra interjeram aktīvam sociālā reālisma gleznotājam Rivjeram. Par tam laikam milzu summu 21 000 ASV dolāru māksliniekam bija jārada darbs, kas ietver cilvēka inteliģences kontrolētos dabas spēkus.

Kad līdz darba pabeigšanai bija palicis pavisam nedaudz, Rokfellers pamanīja, ka darbā citu starpā attēlots Vladimirs Iljičš Ļeņins un citas komunismu un marksismu propagandējošos personas. Viņš uzstāja uz Ļeņina nomaiņu pret neitrālu personu, taču Rivjera piedāvāja viņa vietā attēlot ASV prezidentu Linkolnu.

cc' id="imm" src="http://foto.delfi.lv/show.php?mode=0&id=3214602&salt=20z6Kv.jpeg" alt="Detalle_de_Lenin" name="imm" border="0" height="326" width="436">

Pie kompromisa abi tā arī nav nonākuši, kā dēļ Rokfellers māksliniekam samaksājis un viņu padzinis. Oriģinālais sienas gleznojums drīz vien iznīcināts.

Rivjera vēlāk norādījis, ka saņemto naudu ir gatavs izlietot, lai to pašu gleznojumu attēlotu citur atkal un atkal, kad vien kāds to vēlēsies.