100 dārgumu mākslas muzejā: Baumaņa ‘Likteņa zirgs’  (25)

Artura Baumaņa glezna "Likteņa zirgs" ir ļoti populārs eksponāts LNMM pamatekspozīcijā. Domājot par šī darba interpretāciju, šķiet, ka to būtu jāmeklē starp diviem atslēgvārdiem: optimisms un traģēdija. Optimistiska ir pašas gleznas klātesamība, jo tas ir sava veida sveiciens latviešu glezniecības nacionāli vēsturiskā žanra dzimšanas dienā. Autors ir izmantojis Indriķa "Livonijas hronikā" sniegto informāciju un attēlojis 12.gadsimta notikumu. "Turaidā, kur mūks Teodorihs sludināja kristīgo ticību, lībieši bija nolēmuši viņu upurēt saviem dieviem, jo mūka sējumi tīrumos deva labāku ražu nekā pašu sējumi, kas, lietus pārplūdināti, aizgāja postā."

Balstoties uz senu lībiešu "tiesas likumu", baltā zirga gājumam vajadzēja izlemt sagūstītā mūka likteni. Ja zirgs kāptu pāri šķēpam ar kreiso kāju, Teodorihu gaidītu nāve, ja ar labo kāju – viņš paliktu dzīvs. Neskatoties uz cilšu zīlnieka argumentiem, ka kristiešu dievs, sēžot zirga mugurā iejaucas tiesas procesā, arī pēc eksperimenta atkārtošanas, zirgs palika uzticīgs savam viedoklim un saglabāja Teodoriha dzīvību.

Viss beidzās uz optimistiskas nots, bet paliek jautājums, kas atrodas veiksmīga stāsta aizkadrā? Tur paliek nicināšana un nāve. Nevajag aizmirst, ka zirgs pats bija dievs, kuru cilvēki pielūdza kopš senseniem laikiem. Tās bija gan slāvu ciltis, par kurām savos traktātos ieminējies Romas vēsturnieks Tacits, gan etruski, gan vairākas citas senas kultūras, kas nicināja un upurēja cilvēku zirgam. Nevajag aizmirst, ka zirgs arī vēlākos laikos turpināja būt par kara un nāves simbolu, tas ir militārais dzīvnieks Nr.1 un viņa ierašanas nesola mierīgu dzīvi. Tāpēc zirgs ir tas, kas ienes caur arku imperatoru triumfatoru un zirgs ir tas uz kura jāj apokalipses jātnieki. Mūsu gadījumā zirgam mugurā sēdēja kristīgais dievs. Kāds varētu būt secinājums?

Ņemot vērā romantisko noskaņojumu, kura vadīts Arturs Baumanis ķēries pie nacionāli vēsturiskās tēmas, var atcerēties vēl vienu ar Latviju saistītu romantiķi, proti, nacionālisma teorētiķi Johanu Gotfrīdu Herderu, kurš uzskatīja, ka katrai tautai ir sava māksla un vēsture atbilstoši laika un vietas garam, un, ka tā ir tautas traģēdija, ja viņu valsti veido ārējo spēku varmācība. Tā arī sanāk, ka grūti priecāties par izglābto Teodorihu, redzot, cik neapskaužamu likteni šīs baltais zirdziņš sagatavojis saviem pielūdzējiem.

Visus iepriekš aprakstītos muzeja dārgumus var apskatīt portāla "Delfi" īpaši izveidotajā tematiskajā arhīva sadaļā šeit.