Pieprasītie nelegāļi jeb pasaules spicākie grafiti mākslinieki  (74)

Piektdien veikalā "Bang Bang"atklās ielu mākslinieka Kiwie izstādi "Gray Rainbow". Latvijā jau līdz šim bijuši vairāki veiksmīgi mēģinājumi ienest ielu mākslu telpās - pirms trim gadiem mākslinieki Kiwie, AMC un Saki atklāja kopizstādi "Beneath" izstāžu zālē "Rīgas mākslas telpa", savukārt mākslinieku Tron, AMC un citu darbus var redzēt vairākās Rīgas stilīgajās iekostuvēs.

Lai gan cilvēki rakstījuši un zīmējuši uz sienām jau gadu tūkstošiem, mums jau tik ierastie krāsu baloniņu zīmējumi pasaules lielpilsētās parādījās vien pagājušā gadsimta 70. gadu sākumā, bet stensili un papīra uzlīmes - tikai 80. gados. Savukārt pirmie atzītie ielu mākslinieki izstādes mākslas galerijās atklāj kopš 70. gadu beigām.

Portāls "Delfi" iepazīstina ar Latvijas un pasaules labākajiem* ielu māksliniekiem:

*Izvērtēt to, kurš no visiem ir pats labākais, leģendārākais un slavenākais, gan atstājam katra paša ziņā, ņemot vērā, ka māksla jebkurā gadījumā ir nenovērtējama.

Latviešu mākslinieka Kiwie kopš 2006. gada mālētos zvēriņus, kurus viņš pats dēvē par "fat monsters" jeb resnajiem briesmonīšiem un kuriem devis savu segvārdu, Rīgā ir pat visai grūti nepamanīt. Tie sastopami praktiski visos galvaspilsētas rajonos, un pats autors portālam "Delfi " atklāj, ka viņam Rīgā esot pat apnicis strādāt.

Mākslinieka segvārds esot labi pazīstams arī šī žanra vidē ārpus Latvijas robežām. Kopumā esot tapuši vismaz 500 zvēriņi. Tostarp līdz šim izmēra ziņā lielākais darbs bija tapis uz Ziemeļvelsas krastos jau vairākus gadus pietauvotā kuģa "The Duke of Lancaster" sāniem, bet, iespējams, nesen to pārspējis darbs Rīgā, Alauksta ielā 13.

Pirmie grafiti Rīgā parādījās astoņdesmito gadu otrajā pusē. Tolaik tapa daži, taču lieli darbi, tostarp viens no ievērojamākajiem bija Maskavas ielas tramvaju tunelī, kurš ar pārtraukumiem tika papildināts no 1987. gada līdz pat 1994. gadam. Tā autori bija Latvijas grafiti aizsācēji Krys, Malysh un Picasso.

"Darba tapšanas procesā mēs satikām cilvēkus uz ielas, un, kad viņi uzzināja, ka mēs par saviem līdzekļiem riskējam un zīmējam, mūs uzskatīja par jukušiem," bukleta "Graffiti Latvijā" autorei Anitai Sedliņai savulaik norādīja Latvijas ielu mākslas pionieris Krys jeb Vadims Meikšāns. Viņš pat kādā Dānijā iznākušā mākslas enciklopēdijā nodēvēts par vienu no mākslas virziena pamatlicējiem postpadomju valstīs.

Deviņdesmito gadu sākumu iezīmēja ar ekonomiskā krīze - grafiti māksliniekiem bieži vien gluži vienkārši trūka krāsu, bukletā norāda Sedliņa. Šī iemesla dēļ darbu tapšanai tika izmantots praktiski viss - gan parastās grīdas krāsas, kuras uz sienas klāja ar otu, gan flomāsteru tinte.

Pēdējos desmit gadus par redzamākajiem māksliniekiem kļuvuši Faro, Sene, Saki, Skunk, Tase un jau pieminētais Kiwie. No tiem visspilgtākais esot Faro galvenokārt lielā darbu skaita un vietu izvēles dēļ, kuram pa pēdām sekojot Saki. Viņa uzrakstus un zīmētās cilvēku galvas līdzīgi kā Kiwie monstrus var redzēt praktiski visur Rīgā, kā arī citviet Latvijā.

Pasaules vispazīstamākais ielu mākslinieks ir Banksy jeb Benksijs, kurš darbos izceļas ar aso, pat izsmējīgo kritiku pret varas iestādēm, birokrātiju, kariem un globalizāciju. Brits savu aktīvo darbību uzsāka jau pagājušā gadsimta 80. gados, bet slavu ieguvis galvenokārt pēdējā desmitgadē.

Popularitāte viņam devusi iespēju kļūt arī par vienu no vislabāk apmaksātajiem mūsdienu māksliniekiem. Naudas problēmu neesamība savukārt Benksijam ļāvusi savus melnajā humorā ieturētos stensila darbus krāsot ne tikai Lielbritānijā, bet arī tādās simboliskās vietās kā Izraēlas būvētais mūris ap Palestīniešu apdzīvotajām teritorijām (attēlā).

Savu stilu viņš attīstījis Bristolē laikā, kad aerosola krāsu māksla pilsētā sasniegusi savu kulmināciju. Turklāt 80. gados mākslinieki un mūziķi strādājuši ciešā sadarbībā. Tā reiz viņš kādā intervijā atzinis, ka vislielāko ietekmi uz viņa darbu esot atstājis viņa draugs un pazīstams mūziķis ar pseidonīmu Massive Attack.

Lai gan viņa darbiem ir augsta materiālā vērtība, Benksijs pats iztiku pelnot tikai no tiem, kurus izdodas pārdot galerijās. Tikmēr ir fiksēti vairāki gadījumi, kad citi viņa stensila darbus pat izzāģē no māju sienām, lai pārdotu kolekcionāriem.

Ielu mākslinieks P183 nereti tiek dēvēts par krievu Banksy. Viņš līdzīgi kā viņa britu kolēģis lielākoties savos darbos runāja par sociāli svarīgām tēmām, kā dēļ lielai daļai P183 darbu mūžs ir izteikti īss, jo Krievijas varas iestādes tos aizkrāsojot tik ātri, cik vien iespējams. Viņš pazīstams arī ar īpaši liela izmēra darbiem, kas tapuši sniegā.

Aprīļa sākuma plašākai sabiedrībai kļuva zināms, ka P183, būdams nepilnus trīsdesmit gadus vecs, pēkšņi ir miris. Atšķirībā no Rietumu māksliniekiem, viņš nebija ieguvis ne tuvu tik lielu popularitāti un atzinību savā zemē, taču bija labi pazīstams ielu mākslinieku aprindās gan Krievijā, gan ārpus tās robežām.

Viņa portfolio ietilpst tādi leģendāri darbi kā maskots protestētājs ar lāpu, no kartona izgriezta meitenīte, kas pakar eglīšu rotājumus dzeloņstiepļu žogā un ar automātiem aprīkota novērošanas kamera.

Kā mākslinieks savulaik britu laikrakstam "The Telegraph" norādījis, viņš iedvesmojas no sociāli atbildīgu mūziķu dziesmām, ne no publiskām figūrām, piemēram, Banksy. Turklāt šis salīdzinājums ar britu mākslinieku viņam pat esot sāpīgs, jo savu stilu viņš rūpīgi attīstījis teju 14 gadus. Nelegāļa karjeru viņš aizsācis rakstot dzejoļus par godu Viktoram Cojam, bet, kļūstot vecāks, izvēlējies aizvien radikālākus un dažādākus vēstījuma nodošanas veidus.

Franču ielu mākslinieks Zevs savu vārdu starp citiem iekarojis ar oriģinālu tehniku pielietošanu. Starp dažādām metodēm, ko mākslinieks izmanto, viena no vispopulārākajām ir, kā viņš pats to nodēvējis, "liquidation", kas burtiski nozīmē "likvidēšanu", taču, spēlējoties ar vārdu "liquid", var tikt uztverta arī kā "sašķidrināšana".

Savu pagrīdes karjeru Zevs uzsāka Parīzē tikai 90. gados, bet ātri vien guva atpazīstamību galvenokārt tieši savu oriģinālo ielu mākslas darbu dēļ. Līdzīgi kā daudzi citi, viņš sākotnēji izpaudās dažādos nostūros un sānielās, taču reiz, kad kārtējo reizi gleznoja kādā tunelī, viņu gandrīz notrieca tam cauri braucošais reģionālais vilciens, kuru vietējie iesaukuši par Zevu.

Pēc šī nelāgā atgadījuma, juzdamies kā no jauna piedzimis, viņš pieņēma Zeva vārdu un uzdrīkstējās "ieņemt" aizvien publiskākas telpas. Viņš pievērsās tēlainām ēnu gleznām, apvelkot kontūras ēnām, kuras viņu uzrunāja. Vēlāk viņš pievērsās modeļu "šaušanai starp acīm".

Turpinot savus uzbrukumus publiskiem attēliem, lielākoties dažādām reklāmām, viņš uzsāka "zvaigžņu nolaupīšanu", burtiski izgriežot milzīgus cilvēku attēlus no plakātiem un pierakstot klāt, ka konkrētais tēls ir nolaupīts un, cik tiek pieprasīts par tā atgriešanu.

Viens no slavenākajiem viņa paņēmieniem ir jau pieminētā "sašķidrināšana", kad ar tekošas krāsas palīdzību tiek šķietami sašķidrināti (vai likvidēti) slaveni zīmoli. Šāda veida darbus viņš bieži izstāda mākslas galerijās, taču ikdienā viņš uzbrūk arī reālu zīmolu izkārtnēm, kuras atrodas pie slavenu veikalu fasādēm.

Arī viņa mājaslapa ir perfekts oriģinālā stila paraugs, kurā kariķēts visiem pazīstamais "Google" logo.

Uzaudzis Losandželosas radošajā vidē, mākslinieks El Mac jau kopš bērnības aizrāvies ar klasisko Eiropas gleznotāju, piemēram, Karavadžo, Varmēra un jūgendstila pārstāvju darbiem. Viņa izaugsmē šī ietekme sajaukusies ar fotoreālismu un meksikāņu diasporas kultūru, kurā viņš uzauga.

Kopš 90. gadu vidus El Mac galvenokārt pievērsies cilvēku portretiem un augumu atveidiem, pamazām izkopjot savu oriģinālo stilu, kurā atkārtoti tupina izmantot tēlu kontūru līnijas, lai aizpildītu lielos laukumus.

Kopš 1999. gada viņš viscaur ASV Rietumu piekrastē gan legāli, gan nelegāli uz lielām sienām glezno savus draugus un parastus meksikāņu strādniekus. Vēlāk viņš savā stilā sāka interpretēt klasiķus, kā dēļ sienu apgleznotājs kļuva pieprasīts dažādās mākslas biennālēs un atpazīts mākslinieku vidū visā pasaulē.

Itālijā dzīvojošais 108 ir kārtējais ielu mākslinieks, kura radošā darbība jau labu laiku ir kļuvusi redzama arī augstākās klases mākslas galerijās visā pasaulē. 1978. gadā dzimušais mākslinieks savu darbību ielās sāka, vēl būdams pusaudzis.

Līdzīgi kā lielākā daļa, arī viņš sākotnēji pārstāvēja klasisko grafiti stilu - specifisku, sarežģītā un krāsainā kaligrāfijā izstrādātu vārdu un simbolu rakstību, kā arī tagošanu. Patlaban gan viņš stilu ir mainījis, izstrādādams savu oriģinālo pieeju ielu mākslai un tajā izmantojamajiem izteiksmes līdzekļiem.

108 ir pievērsies dažādu izmēru sarežģītu un bieži vien nenoteiktu figūru attēlošanai. Viņa atpazīstamākie darbi ir nelieli dzeltenas krāsas laukumi, šķietami miruši koki, figurālas trīsdimensionālas instalācijas un melni, parasti spīdīgi lieli laukumi, kas itālim ļāvuši kļūt par vienu no pasaules atpazīstamākajiem māksliniekiem abstraktajā ielu mākslā.

Viņš pats savā mājaslapā norāda, ka galvenā motivācija turpināt strādāt nelegāli esot spēle ar telpu, haosa un trauksmes radīšana tajā, izmantojot tik vienkāršas lietas kā neregularitāte un krāsa, tādējādi šokējot cilvēkus

Vizuāli viens no pasaules spilgtāko darbu autoriem ir 1961. gadā dzimušais franču gleznotājs Speedy Graphito, kurš jau tīņa gados kopā ar tādiem Eiropas ielu mākslas pionieriem kā Jérôme Mesnager, Miss Tic un Blek le Rat iekaroja Parīzes vēl tukšās sienas.

Astoņdesmito gadu sākumā viņš ieviesa savu inovatīvo grafiti stilu, kura atraktivitātes dēļ ielu mākslai esot pievērsušies simtiem jauniešu visā pasaulē. Lai gan viņa rokraksts gadu laikā ir vairākkārt mainījies, viena no nemainīgajām vērtībām ir viņa apspēlētā tematika - komercializācijas kariķēšana un atsauces uz dažādiem popkultūras simboliem.

Viens no pasaules zināmākajiem ielu mākslas pionieriem ir 50. gadu sākumā dzimušais franču Blek le Rat, kurš nereti tiek pat dēvēts par "stensila grafiti tēvu". Segvārdu viņš ieguvis no sava mīļākā un tēla - žurkām - kuras nu jau redzamas ne tikai Parīzes, bet ļoti daudzu pasaules pilsētu ielās. Vienlaikus "rat" (žurka) ir arī anagramma vārdam "art" (māksla).

Mākslinieku aizgrābusi ielu mākslas ideja jau viņa pirmā Ņujorkas apmeklējuma pagājušā gadsimta 70. gadu sākumā, bet vajadzējis paiet vēl gandrīz desmit gadiem līdz viņš izveidojis pats savu stilu, kas esot "Parīzei daudz piemērotāks".

Blek le Rat tiek uzskatīts par pirmo mākslinieku, kurš stensilu izmantojis kam vairāk, nekā tikai kaligrāfiski precīzu uzrakstu veidošanai. Tostarp viņš bija pirmis, kurš ar stensila palīdzību attēlojis cilvēkus reālā izmērā vēl ilgi pirms ar šo stilu slavens kļuva Benksijs.

King Robbo ir Lielbritānijas pagrīdes mākslinieks, kurš savu aktīvo karjeru bija pārtraucis jau deviņdesmito gadu vidū, taču salīdzinoši nesenā "grafiti cīņa" ar Benksiju viņu atkal padarīja slavenu.

Pirmo vilcienu viņš apgleznoja jau 1985. gadā, bet pēc teju desmit gadu aktīvas darbības nozuda no ielu mākslas "skatuves". Slavenu viņu atkārtoti padarīja 2011. gada dokumentālā filma "Graffiti Wars", kurā tika stāstīts par kādu Robbo 1985. gada darbu (attēlā), kurš laika gaitā bija sabojāts un izbalējis, kā rezultātā tam savu interpretāciju pārzīmēja Benksijs, to vizuāli "pārklājot ar tapetēm" (cīņas gaita redzama bilžu galerijā).

Šis solis no Benksija puses lika Robbo atgriezties ielās, un abu starpā sākās darbu savstarpēja aizkrāsošana, kuras gaita tik iemūžināta filmā (video apakšā).

Sieviešu skaits ielu mākslā ierasti ir ļoti neliels. Kopš 90. gadiem Ņujorkas ielās redzētā Swoon šajā ziņā ir izņēmums. Viņa kļuvusi par vienu no pasaules zināmākajām grafiti māksliniecēm un vienlaikus regulāri viņas darbi tiek izstādīti arī dažādās galerijās pasaules lielpilsētās.

Swoon rokraksts ir galvenokārt sieviešu tēlu atveidošana šķietami nereālās vidēs. Šīs ainas viņa tradicionāli attēlo uz liela izmēra papīra uzlīmēm, kuras savukārt ar klīsteri tiek piestiprinātas pie visdažādākajām sienām.

Maikls Treisijs, kurš pagrīdes pasaulē bija pazīstams kā Tracy168, ir viens no pirmajiem oriģinālā grafiti stila radītājiem. Viņa apzīmētie metro vagoni savulaik kļuva par sensāciju, kam vēlāk sekoja arī citi ielu mākslinieki.

"Labākais laiks grafiti mākslai bija 1973. gads, kad sāka parādīties pirmie stili. Sākumā aizrāvāmies ar krāsām, tad jau pielietojām divas, tad trīs un četras krāsas vienā darbā," savā mājaslapā savulaik atklājis mākslinieks.

Viņš norādījis, ka sākotnējā cīņa bijusi par to, kurš izveidos vislielāko grafiti darbu - sākumā nokrāsos visu vagonu, bet vēlāk jau visu vilciena sastāvu. Visbeidzot cīņa bijusi par kvalitāti. "Kad iegāju vagonu parkā, es skatījos, kurš darbs ir vislabākais un tam virsū uztaisīju savu, taču nepametu parku, kamēr nebiju uzzīmējis labāku darbu, nekā tur esošais."

Tomēr grafiti pasauli neradīja tikai jauni mačo puiši. Jau 70. gados viņu vidū bija sastopamas arī vairākas meitenes. Viena no tādām bija Lady Pink, kura tāpat kā viņas ielu mākslas sāncenši kāpa pāri žogiem un ielauzās vagonu parkos, lai uz ēku sienām vai metro vagoniem attīstītu savu unikālo grafiti stilu.

Paralēli mācoties Ņujorkas mākslas un dizaina skolā, kā arī piedaloties ne vienā vien elitārā un šikā izstādē, nakts aizsegā viņa bieži devās ielās tērpusies melnā un ar krāsu flakoniņiem pilnu mugursomu uz pleca. Dažu mēnešu laikā viņa iemantojusi citu cieņu un joprojām tiek uzskatīta par vienu no profesionālā Ņujorkas grafiti pionieriem.

Jef Aérosol līdzīgi kā Blek le Rat ir franču stensila grafiti mākslas pārstāvis. Arī viņa darbi uz māju sienām parādījās jau 80. gadu sākumā. Patlaban viņa grafiti gleznojumi ir redzami daudzviet Rietumeiropā, ASV, kā arī Pekinā, Tokijā un Reinjonā.

Tāpat kā daudziem citiem ielu mākslas pionieriem, arī viņa jaunākie darbi lielākoties top nevis uz pamestu ēku sienām, bet uz molbertiem vai citiem objektiem (piemēram, molbertiem un kartona kastēm), kas tiek izstādīti mākslas galerijās un var tikt iegādāti privātās kolekcijās.