Glezna "Pavasara ūdeņi" iezīmē ļoti svarīgu pavērsienu ne tikai ievērojamāka Latvijas 19.gadsimta beigu, 20.gadsimta pirmās puses mākslinieka Vilhelma Purvīša daiļradē, bet visas latviešu vizuālas mākslas attīstībā.
Šīs darbs tapis laikā, kad Vilhelms Purvītis atgriezies no Rēveles (Tallinas), kur strādāja par zīmēšanas skolotāju, un sāka vadīt Rīgas mākslas skolu. Pedagoģiskā darba dēļ mākslinieks bija atrauts no agrā pavasara dabas vērojumiem un bija spiests strādāt pie šīm ainavām tikai pēc atmiņas, izmantojot vecus darbus un skices. Iespējams, ka šī situācija palīdzēja viņam pilnveidot kompozīcijas konstruēšanas prasmi un nonākt līdz stilam, ko varētu saukt par slēptu vai neizteikti neoklasicismu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!