10 mākslas darbi, kas izmainīja pasauli  (28)

Iepazīstinām ar desmit mākslas darbiem, kurus portāls "e-How" dēvē par pasaules izmainītājiem. Lai gan daļa no šiem darbiem ir pasaulslaveni, citi paviršam mākslas vērotājam, iespējams, tā arī palikuši nezināmi.

Interesanti, ka ēģiptieši paši sevis radītās ēkas, ciļņus, skulptūras un sienu gleznojumus neuzskatīja par mākslas darbiem. Tas viss gluži vienkārši bija pašsaprotams veltījums dievišķajam faraonam vai nepieciešamība  viņu saudzīgi nogādāt pēcnāves dzīvē. Tomēr no šodienas skatu punkta mēs šos darbus uztveram kā skaistus. Piemēram, Senās Ēģiptes ietekmīgākās valdnieces Hatšepsutas templī esošie priekšmeti, sienu gleznojumi un pati ēka tiek vērtēta kā mākslinieciski augstvērtīgi laikmeta liecinieki. Templis tiek uzskatīts par vienu no visu laiku fiziski lielākajiem mākslas darbiem, kurš turklāt apliecina Ēģiptes vēsturisko varenību.

Starp 6. un 4. gadsimtu pirms mūsu ēras, grieķi veica neskaitāmus vēsturiskus atklājumus eksaktajās zinātnēs, filozofijā, kā arī mākslā.

Līdz ar zināšanām un visa nezināmā pareizā skaidrojuma meklējumiem parādījās arī vēlme attēlot savu izpratni par skaistuma pilnību mākslā. Mūsdienās par cilvēka ķermeņa kanona pirmo noteicēju tiek uzskatīts sengrieķu skulptors Poliklets, kurš 5. gadsimtā pirms mūsu ēras radīja šķēpneša skulptūru jeb "Doriforu". Katra kailā un atlētiskā grieķu vīrieša figūras  detaļa tika precīzi matemātiski izskaitļota. Piemēram, figūras galva ir septiņas reizes mazāka par pārējo ķermeni. Arī vēlāk tapušajos šī laikmeta  mākslas darbos šī proporcija ir saglabāta un joprojām bieži tiek izmantota kā atskaites sistēma.

Līdz ar agrīnās kristietības ēras beigu posmu parādījās tas, ko mēs dēvējam par viduslaiku mākslu.

Pamazām it visur dominēja Jēzus Kristus attēlojumi, palīdzot kristietībai nostiprināties par pasaules visu laiku spēcīgāko reliģiju. Viens no šādiem gleznojumiem ir ap 1250. gadu tapušais "Altāra galda gleznojums ar Kungu Jēzu un Svētā Mārtiņa dzīvi".

Ņemot piemēru no bijušajiem Romas imperatoru atveidojumiem, Jēzus mākslas darbos bieži bija kronēts, vienmēr atradās centrā, bija lielāks par citiem attēlotajiem tēliem, turklāt mūžam jauns.

Aptuveni 1503. vai 1504. gadā tapusī un visiem pazīstamā Leonardo da Vinči  "Mona Liza" pasaules vēsturē nav iegājusi tikai ar savu nenotveramā smaida noslēpumu. Sēdošā sieviete tiek uzskatīta arī par vienu no raksturīgākajām un līdz ar to zīmīgākajām renesanses laika gleznām. Līdz ar šo mākslas vēstures laikmetu mākslinieki atkal pievērsās cilvēka skaistuma meklējumiem.  Glezna tapusi tieši mākslas laikmeta griežos, kad agrā renesanse (kvatročento) pārgāja tā saucamajā renesances zelta laikmetā (činkvečento).

19. gadsimta izcilais gleznotājs Vincents van Gogs visu dzīvi cieta no garīgiem traucējumiem, un joprojām daudziem pirmās asociācijas ar viņu ir kā mākslinieku, kurš nogrieza sev ausi.

Tomēr daudz nozīmīgāks ir fakts, ka viņa 1889. gada mākslas darbs "Zvaigžņotā nakts", kurš tapa, ārstējoties Sentremī psihiatriskajā slimnīcā, uzskatāms par vienu no agrīnā impresionisma  ievērojamajiem darbiem. Impresionisma kustība pieļāva daudz lielāku visatļautību un burtiski deva māksliniekiem iespēju pavisam citādi izmantot plašās krāsu iespējas. Līdz ar to mākslas darbi pirmo reizi tika uztverti kā kas līdzīgs dzejai, ne tikai uzskatīti par reāli redzamo priekšmetu veiksmīgu attēlojumu un kombinējumu.

Visai spēcīgu izjūtu pārnesi uz mākslas pasauli attēlo Edvards Munks savā slavenākajā darbā - "Kliedziens". Līdz ar viņu un viņa līdzgaitniekiem mākslā ienāca visa veida emocijas, kuras varēja izteikt gan figūrās, gan krāsās un abstrakcijās.

Plašās iespējas parāda arī mākslinieka vēlme mums pazīstamo darbu attēlot pat vairākos veidos - no 1893. līdz 1910. gadam tapis gan zīmējums ar pasteļiem, kā arī tā gleznojuma un litogrāfijas versijas.

Krievijas gleznotājs un grafiķis Vasilijs Kandinskis uzskatāms par vienu no lielākajiem vārdiem modernisma novirzienā.

Viņa darbi aizsāka tādas plūsmas kā "tīro mākslu", "mākslu mākslas dēļ" un abstrakcionismu. Mākslinieks, kura vārds dominēja modernisma pasaulē teju visu 20. gadsimta pirmo pusi, savu slavu ieguva līdz ar pirmo 1910. gadā tapušo tā saucamo "pirmo akvareļa darbu" bez nosaukuma.

Viņa abstraktais akvarelis, kurā esošie objekti nebija ne identificējami, ne raksturojami, kā arī gleznā tika izkārtoti šķietami stihiski, burtiski saviļņoja mākslas pasauli. Patlaban tas atrodams Parīzes modernās mākslas muzejā.

Salvadora Dalī glezna "Mīkstie pulksteņi 1931" tiek uzskatīta par sireālisma šedevru un šī mākslas virziena spilgtāko darbu. Attēlā redzami šķietami izkusuši pulksteņi, skudras, kuras grasās apēst kādu ķēdes pulksteni un fonā atpazīstama paša mākslinieka dzimtā piejūras ciematiņa Lidžatas ainava. Kopumā darbs veido halucinogēnā efekta sajūtu, jo piepildīts uzmanību piesaistošām un vienlaikus mulsinošām detaļām, kas vairāk atgādina sapni, ne realitāti.

1952. gadā mākslas žurnālists Harolds Rozenbergs abstraktā ekspresionisma novirziena radītāja Džeksona Polloka darba stilu nosauca par "gleznošanu darbībā" jeb "acion painting" un tieši tāds tas ir.

Kad Polloks sāka darbu pie kārtējās gleznas, viņš nekad nezināja un nemaz nemēģināja noteikt, kā darbs izskatīsies, kad tas būs pabeigts. Tā vietā viņš maksimāli izmantoja tajā brīdī doto laukumu, lai tajā iedvestu darbības sajūtu. Polloks ir pazīstams ar savu piegājienu triept krāsu uz molberta, lai vēlāk pats aizrautīgi vērotu, kā tas izskatās. Glezna "Zilie stabi" ir lielisks pierādījums tam, ka mākslai var nebūt arī dziļākas nozīmes, kā vien redzamā krāsu salikuma radītās izjūtas.

Damiena Hērsta 2007. gada darbs "Dieva mīlestībai" izsauca ne mazāk pretrunīgas reakcijas, kā daudzi citi savam laikam revolucionāri mākslinieki, kas pieminēti šajā sarakstā.

Līdz ar dimantiem inkrustēto cilvēka galvaskausu Hērsts lika mākslas sabiedrībai kārtējo reizi pārdomāt, kas ir māksla un vai tai ir robežas. Tāpat radās jautājumi, vai mākslinieka uzdevums ir provocēt, kaitināt, izraisīt riebumu un apvainot. Ar Hērsta daiļradi, kas savās izpausmēs ir visai dažāda, ikreiz tiek atkal un atkal sasniegts kāds jauns mākslas attīstības punkts.

Salīdzinot ar reiz radītajiem mākslas darbiem, kas pielūdza dievus uz zemes un gaisā vai meklēja ideālo un skaisto cilvēkā, konceptuālists Hērsts dara tieši pretējo - viņa mērķis ir parādīt visnepatīkamāko un absurdāko, kas uz mūsu planētas radīts.