Jēkabs Kazaks uzskatāms par drosmīgāko agrā modernisma pārstāvi Latvijas mākslā. Izcili apdāvinātā mākslinieka mūžs bija īss – viņš nodzīvoja tikai 25 gadus. Bet viņam raksturīgā sakāpinātā apkārtējās pasaules izjūta, izaicinoši jauneklīgā drosme un intuitīvi nekļūdīga novatorisko izteiksmes līdzekļu izpratne padarīja Jēkabu Kazaku par spilgtu un savdabīgu personību latviešu mākslā.
Mākslinieka īsais, bet ārkārtīgi radošais mūžs aizritēja sarežģītos apstākļos. Kazaks bērnībā bija pieredzējis 1905. gada revolūcijas notikumus, kam pēc pāris gadiem sekoja Pirmais pasaules karš. Kara apstākļi piespieda jauno mākslinieku doties uz Penzas mākslas skolu Krievijā, jo mākslinieka pirmā mācību vieta - Rīgas pilsētas mākslas skola tika slēgta.
1917. gadā Penzā tapa Jēkaba Kazaka izmēros lielākā un izteiksmē monumentālākā glezna "Bēgļi". Tautas skaudrā kara gadu traģēdija simboliski ir pārnesta uz vienas zemnieku ģimenes likteņstāstu. Attēlotas ir trīs paaudzes – jaunā sieviete ar mazo zīdaini pie krūts, vecāmāte un vectēvs. Tam laikam diezgan tipiska situācija, kad karš bija paņēmis darbspējīgos vīriešus, atstājot vienas sievietes, vecus cilvēkus un mazus bērnus.
Lai kāpinātu emocionālo iespaidu, Jēkabs Kazaks gleznai izvēlējies vertikālu formātu. Platā vectēva mugura ir kā ģimenes aizsargs un balsts, vienlaicīgi simboliski paužot tautas gara spēku. Savukārt māte ar zīdaini simbolizē dzīvības turpinājumu un nepadošanos.
Mākslinieks izvēlējies figūru atveidojumā lietot latviešu glezniecībai neierastu deformāciju – uz kailā un bezpersoniskā fona spilgti izceļas skarbie un lauzītie cilvēku stāvi. Tikai jaunās sievietes vijīgi plastiskais ķermenis apveltīts ar siltu maigumu un mīlestību. Tajā pašā laikā latviešu bēgļi attēloti ar sadzīvisku konkrētību – vecajam vīram mugurā ir pelēki pašausta auduma svārki, galvā melna zemnieku cepure ar spožu nagu priekšpusē, bet sievietes ap galvu aplikušas latvietēm raksturīgos baltos lakatiņus.
Pārsteidzošs ir arī fakts, ka Jēkabs Kazaks izvēlējās šādu lielizmēra gleznojumu radīt kara grūtajos apstākļos, kad nebija brīvi pieejami gleznošanas materiāli. Jēkabs Kazaks pats esot šuvis kopā divus audeklus, lai radītu šo divus metrus un desmit centimetrus augsto gleznas pamatni. Rūpīgāk ieskatoties, zem krāsu slāņa gleznas vidū iespējams saskatīt horizontālu šuvi, kā arī ielāpu netālu no tās.
1917. gadā bēgļu dzīves ainas tika izmantotas daudzos Kazaka akvareļos un zīmējumos. Pirmā pasaules kara bēgļu gaitas viņš pats bija pieredzējis savām acīm, un bēgļu ikdiena māksliniekam kļuva par plaši izvērstu tematiku.
Šo un citus LNMM dārgumus tuvplānā varat aplūkot arī šeit, kā arī iepazīties ar tiem īpaši izveidotajā tematiskajā sadaļā - 100 dārgumu mākslas muzejā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!